Mazliet dzirdētā, redzētā un pārdomātā. Lai gan Dziesmu un deju svētki bija grandiozi, daudziem tomēr bijis skumji pavisam vieglītiņām.
Mazliet dzirdētā, redzētā un pārdomātā. Lai gan Dziesmu un deju svētki bija grandiozi, daudziem tomēr bijis skumji pavisam vieglītiņām.
Gan dalībnieku, gan skatītāju vidū bija dzirdama vilšanās, ka nav bijis gaidīto izjūtu. It kā noorganizēts nevainojami, bet kaut kā trūcis. Saviļņojuma… Emociju. Protams, emocionālais pacēlums, kopības izjūta, atvērtība tas viss atkarīgs no katra cilvēka noskaņojuma. Un tomēr šķiet, ka motivācijas bijis gana, trūcis stimula.
Dalībnieki, kas dziedāja, spēlēja un dejoja, savā lokā vēl daudzmaz bijuši uz šā viļņa, bet dalībnieki publikas rindās līdztekus priekam jutuši pielavāmies arī garlaicību un slāpes pēc svinīguma.
Svētku komentāros secinājumi ir līdzīgi Mežaparkā sestdienas, 4. jūlija, vakara koncerts «Mūžīgais ceļš» bijis svinīgāks, aizraujošāks, emocionālāks un mīļāks par lielo noslēguma koncertu (izņemot pāris mirkļu). Tas liecina, ka vaina nav garastāvoklī un motivācijā. Varbūt nobeigums tā arī tika iecerēts kā izskaņa. Kamēr «Mūžīgais ceļš» kā kulminācija. Uz tādām domām vedina arī valsts himnas izpildījums, kas bija sestdien, bet pirmoreiz iztrūka noslēgumā. Bieži «Dievs, svētī Latviju!» dzird ekspluatējam gan tur, kur vajag, gan arī kur nevajag. Noslēgumam trūka himniskuma. Izņēmumi «Gaismas pils» un «Manai Dzimtenei».
Nobeigumā neskanēja dziesmas, kuras būtu dziedājuši skatītāju rindās sēdošie… Tātad varbūt trūkums bija koncerta programmā.
Negribētos, ka Dziesmu svētki zaudētu galveno. Ka tie, izaugot organizētībā, plašumā, perfektumā un rietumnieciskā precizitātē, zaudētu skatītāja līdzdalību un saviļņojumu… Mazā cilvēka lielās emocijas. Tādas gājienā Rīgas ielās tomēr bija vairāk jūtamas nekā noslēgumā Mežaparka Lielajā estrādē.
