Jelgavas rajona pēc iedzīvotāju skaita vismazākajā – Lielplatones – pagastā, apmēram kilometru platajā joslā starp Platones un Sidrabes upi ir apdzīvota vieta, kas ar ceļa rādītājiem apzīmēta kā Mazplatone.
Jelgavas rajona pēc iedzīvotāju skaita vismazākajā – Lielplatones – pagastā, apmēram kilometru platajā joslā starp Platones un Sidrabes upi ir apdzīvota vieta, kas ar ceļa rādītājiem apzīmēta kā Mazplatone. Vietējie iedzīvotāji gan parasti to sauc par Sidrabi.
No nepilna tūkstoša Lielplatones pagasta iedzīvotājiem Sidrabē dzīvo apmēram divi simti. Tur atrodas pagasta Padome, tautas nams, pirts, vairākas daudzdzīvokļu mājas, taču vairums sidrabnieku mīt nelielās savrupmājās, kas tapušas kolhozu laikā.
Liecības par Mazplatoni
Vietējais hronists agrākais Lielplatones pagasta Padomes priekšsēdētājs (1989 – 1994) Voldemārs Popils apkopojis ziņas, sākot no zemgaļu cīņu laikiem. Viņa pierakstos parādās ne tikai Sidrabes, bet arī Mazplatones vārds. Lieplatones muižā, kas piederēja baronu Hānu dzimtai, ietilpušas septiņas pusmuižas. Starp tām arī Mazplatone. Zināms, ka šo pusmuižu 1737. gadā nopirka tagadējās Jelgavas pils būvētājs Ernsts Johans Bīrons. Taču 1741. gadā, kad beidzās Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas varas laiks, Bīronu notiesāja par impērijas kases izšķērdēšanu un izsūtīja uz Jaroslavļu. Daudzie īpašumi, tai skaitā Mazplatones pusmuiža, viņam tika atņemti. Kas no vecās pusmuižas palicis pāri? Lielā klēts, ko pirmās brīvvalsts laikā aizsargi pārbūvēja par tautas namu. Jāpiebilst, ka klēts mūrēta no turpat pārsimt metru tālāk ceptiem ķieģeļiem. Trīssimt gadu Mazplatones pusmuižā darbojās ķieģeļu ceplis (pirmās liecības par tā pastāvēšanu V.Popilam ir no 1650. gada). No šīs ražotnes gan nekas vairs nav palicis pāri. Taču māls un paši ķieģeļu cepēji bijuši atzīstami. Mūrim nav ne vainas.
Elejas novada zīmē
Padomju laikā pagasta tautas namu ilgus gadus vadīja Ņina Neimane. Viņa savulaik sirdī centās apvienot gan komjaunatnes, gan arī kristīgās ticības ideālus un, par spīti vietējā partorga brīdinājumiem, iesvētījās Sesavas baznīcā.
“Tagad, kad runā par novadiem un pagastu apvienošanu, jāteic, ka mums tāds novads sācis veidoties jau sen. Piemēram, Zitas Kurševas vadītajā korī “Sidrabe” piedalās Elejas, Lielplatones, pat Platones un Vilces dziedātāji,” saka V.Popils. Tautas namā darbojas arī vidējās paaudzes deju kopa “Mārtiņš”. Agrāk bijuši jauniešu deju kolektīvi, kas nu gan pajukuši. Par Sidrabes jauniešu centru tagad kļuvusi 1993. gadā Lielplatones muižas ēkā izveidotā Lielplatones pamatskola. Bet tas jau ir gandrīz trīs kilometrus nostāk – pašā Lielplatonē.
Kā atzīst V.Popils, ar nosaukumiem iznācis drusku jukums. Jelgavas rajonā ir Platone, Lielplatone, Mazplatone, Jaunplatone. Arī Sidrabes vārds mazliet jūk ar Sidrabenes pagasta nosaukumu, kas atrodas citā rajona malā. Grūti pateikt, vai ar laiku kaut kas varētu mainīties. Gribētos, lai bez pagasta ļaužu ziņas nepieliek klāt vēl kādu nosaukumu, kā tas iznācis ar vecās, lielā mērā no cilvēku atmiņas zudušās pusmuižas Mazplatones vārdu.
Katram stūrītim saimnieks
Sidrabes ciemā šosejas malā ir vairākas tukšas mājas, kur veco īpašnieku pēcteči, pēc pagasta izpilddirektora Pāvela Kudlāna domām, iespējams, gaida vēl kādu lauku īpašumu cenu kāpumu. Pagastam tāda gaidīšana, protams, augļus nedod. Tomēr pamazām katram stūrītim atrodas darbīgs saimnieks. Pirms mēneša vietējais zemnieks Aivars Rozentāls no Krastiņiem iegādājies pamestās un pussagruvušās Mazplatones pusmuižas kūtis. Pagasta izpilddirektoram nav šaubu, ka šī katram garāmbraucējam labi redzamā vieta drīz tiks sakopta.
“Vislabāk jūtos mājās”
Vēloties uzzināt, kā dzīvo sidrabnieki, iebraucām Zariņu mājās, kur ar bērniem un mazbērniem dzīvo savulaik slavenā slaucēja Dzintra Svalbe.
Pēc atgriešanās no izsūtījuma Omskas apgabalā Dzintras tēvs tur uzbūvēja mājas, ko nosauca savā uzvārdā par Zariņiem. Strādājot Sidrabes kolhozā un vēlāk pēc reorganizācijām Lielplatones lopkopības izmēģinājumu stacijā, Dz.Svalbe nopelnījusi augstāko apbalvojumu Padomju Savienībā – Ļeņina ordeni. Tas gan viņai nav saglabājies. Deviņdesmito gadu sākumā bijusi spiedīga situācija, kad mazmeitām ļoti gribējies tikt pie džinsa biksēm, tā ordenis pārdots uzpircējiem. Šo pārdošanas faktu gan var saprast arī kā zināmu protestu pret padomju laikā piedzīvoto. “Cilvēkus izdzina līdz pēdējam. Paskatieties uz vecajām slaucējām! Vai viņas ir kā cilvēki? Sāp rokas, mugura, kājas. Ratos, kuros fermā stūmām barību, krāvām iekšā pa pustonnai. Četrdesmit litru piena kannas nesām līdz baseinam, un, lai izlietu, tās bija jāpaceļ līdz krūtīm. Ikdienā ceļoties divos, vēlākais, trijos naktī, ne vienreiz vien nodomāju: “Nē, pateikšu priekšniecībai, ka vairāk neiešu.” Taču tu atnāc līdz fermai un tad jau sāc kā mašīna darboties,” atceroties savus darba gadus, stāsta Dz.Svalbe. Ar govīm viņa labi saprotas arī tagad, kad mājās apkopj divas melnraibās ragaines. Pie tām govīm esot vajadzīga liela pacietība. Dzintras kundzes meitas, kas ir skolotājas Lielplatones Speciālajā internātskolā, un mazbērni dažreiz vecomāti nesaprot – ko viņa ar tiem lopiem neliekas mierā! Taču tas kļuvis par tādu kā noņemšanos ar mīļdzīvniekiem. “Kad veselība streiko, ielienu gultā un paguļu. Kad ir labi, ceļos un eju atkal,” par sevi saka Dz.Svalbe. Uz pagasta rīkotajām izrādēm un koncertiem viņai patīk aiziet. Tomēr bieži tādās reizēs viņa ir vecāmāte, kas pieskata māju. Vēl problēma ir Zariņu zeme. Ģimenei pagasts nodevis apsaimniekošanā vairākus hektārus, taču vēl nav nokārtoti dokumenti, lai tos reģistrētu Zemesgrāmatā.
