“Var teikt, ka pašlaik man ir šķēpmešanas periods.,” uz jautājumu, kura no četrām vieglatlētikas disciplīnām ir viņai tuvākā un tīkamākā, brīdi padomājusi, teic četrpadsmitgadīgā Svētes pamatskolas devītklasniece Elva Vestarta, tikko atgriezusies no tieši šā rīka pārvaldīšanas prasmēm veltītās treniņnometnes. “Diskam arī nav ne vainas, bet lodē man pietrūkst stabilitātes,” viņa spriež.
“Indra Eversone no sporta skolas “Arkādija”, Mārīte Alaine no Ventspils, Andris Jansons no Talsiem, vienudien ieradās un par metiena tehnikas nozīmi stāstīja Jānis Lūsis,” meitene nosauc speciālistus, kuru vadībā jaunie šķēpmetēji darbojušies Kandavā, bet ikdienā viņas treneris Jelgavas novada Sporta centrā ir Imants Roziņš.
“Tā ir, ka priekšplānā pašlaik izvirzījies šķēps, taču arī vesera mešanā un lodes grūšanā Elva ir Latvijas U16 vecuma grupas līdere un diska mešanā – otrā labākā,” audzēknes šābrīža daudzpusību raksturo treneris. Vecuma grupai atbilstošo 400 gramu šķēpu viņa raidījusi 47,25 metrus tālu, trīs kilogramu lodi piezemējusi pie 12,96 metru atzīmes, tikpat smago veseri aizlidinājusi 49,92 metru tālumā, bet diska mešanā aizsniegusies līdz 33,02 metriem.
Vai tavs sākums sportā nebija teniss? Kā nonāci pie vieglatlētikas? – jautāju Elvai, kas pēc desmit dienu treniņnometnes un uzvaras noslēguma sacensībās Kandavā gatavojas pārcelties uz …volejbola nometni Staļģenē.
Tā bija, piecu gadu vecumā ieraudzīju tenisa kortus, raketi un teicu, ka es arī gribu spēlēt. Tas gan no vecmāmiņas atstāsta, jo pati vairs īsti sākumu neatceros. Tenisā sabiju sešus gadus, līdz kaut kādu iemeslu dēļ palikām bez īsta trenera. Sigita Roziņa no novada Sporta centra tobrīd piedāvāja iesaistīties volejbolā, bet vienudien piezvanīja viņas meita Liene, ar kuru kopā bijām tenisā, un teica, ka “iešot pamētāt” – vai es arī negribu. Šķēpu skolā biju mēģinājusi, bet tas īsti negribēja lidot. Taču lode aizgāja, un pirmajos skolu mačos jau izcīnīju otro vietu. Vasaras vidū pamēģināju arī veseri. Trīs kilogramus smago, jo cita nebija. Septembrī jau aizbraucu uz Ķekavas kausa sacensībām mešanas disciplīnās, kur divu kilogramu veseri, laikam jau neierastā svara pēc, pirmajā metienā ielidināju tuvējā kokā. Tā tas arī kādu laiku palika tur karājoties, līdz rīkotājiem izdevās noķeksēt. Pati diezgan sabijos par tādu neveiksmi, bet beigās laikam otro vietu dabūju. Lodes grūšanā biju pirmā, bet šķēps vēl nelidoja. Tur paiet laiks, kamēr iemācies trāpīt.
Nu esi to veltījusi trīs gadu garumā. Kāds ir tavs acīmredzot joprojām daudzpusīgā treniņa režīms?
Vispirms apskrienu apli stadionā. Tad jāizlokās, jāizstaipās. Seko sprinta vingrinājumi, pēc tam ieloku ķermeni jau ar šķēpu un tad metu. Šķēpam parasti arī treniņā veltām visvairāk laika. Tad veseris, disks… Lodi pašlaik negrūžu, jo bija problēmas ar plecu. Beigās, ja paliek laiks, tad palēkāju daudzsoļus. Līdzīgi kā trīssolī, tikai skaita ziņā vairāk – lec un lec, līdz ielec bedrē.
Saistībā ar pleca problēmām – metējiem laikam jau locītavas īpaši jāsaudzē. Vai, būdama vēl tikai sportskolniece, saņem arī padomus un uzmanību šajā ziņā?
Reizi gadā ir apmeklējums pie sporta ārsta, kur pārbauda sirdi un visu pārējo. Novada Sporta centrā ir laba fizioterapeite, kas palīdz, ja nepieciešams. Agrāk man bieži sāpēja potītes, un treneris ieteica slidot. Pagājušo ziemu tā arī pa brīvdienām noslidoju. Vairs nesāp, bet droši vien arī šoziem turpināšu – slidot man vienmēr ir paticis.
Ar izcīnītajām godalgām esi sevi pierādījusi arī Baltijas mēroga sacensībās. U18 konkurencē Igaunijā gan ar 46,21 metru tālu vesera metienu paliki tūlīt aiz pjedestāla.
Tas patiesībā bija tāds negaidīts starts, uz kuru devos pa tiešo no Kandavas. Konkurentes arī vismaz pāris gadu vecākas. Iepriekš U16 Baltijas mačos Jelgavā, kur veseris nebija programmā, šķēpmešanā ar 44,49 metriem ieņēmu otro vietu, lodē ar 12,96 metriem – trešo. Lodes sektorā sanāca arī tāds mazliet “sastrēgums” ar pirmajiem trim metieniem pēc kārtas, jo šķēpmešanā tobrīd notika apbalvošana, un mani vienkārši pagaidīja. Tomēr sasniedzu personīgo rekordu. Šķēpā tas bija izdevies dažas nedēļas iepriekš Lūša kausa sacensībās.
Daudzi labākie pēc pamatskolas kā uz jaunu pakāpienu sāk lūkoties Murjāņu Sporta ģimnāzijas virzienā.
Prātā esmu šo domu pārcilājusi, bet šogad viss vēl paliks, kā ir.
Šonedēļ, cik saprotu, “relaksēsies” ar volejbolu. Vai vieglatlētikas vasara jau galā?
Pēc volejbola pāris nedēļas pirms skolas atpūtīšos, bet augusta beigās jau droši vien atsāksies treniņi, jo septembrī gaidāmas Eiropas bērnu vieglatlētikas spēles Čehijā, kur metīšu 500 gramu šķēpu un grūdīšu lodi.
