Vēl tikai nedēļu var baudīt Katrīnas Vīnertes gleznu izstādi “Gaidot…”
Izstāde “Gaidot…” Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī apskatāma jau no 12. maija, bet tikšanās ar mākslinieci notika aizvadītajā piektdienā. Galvenais iemesls – pusotru mēnesi jaunais dēlēns Haris, kādēļ jaunākie Katrīnas darbi nav gleznoti šajā pavasarī. Haris bija ieradies arī uz tikšanos, bet divgadīgais Ralfs gan palicis Pastendē, kur jāpilda svarīgi pienākumi – jāapmeklē bērnudārzs. Kaut māksliniece dzīvo Talsu novadā, viņu vistiešākajā nozīmē var uzskatīt arī par mūsu pilsētai piederīgu, jo kopš 2013. gada viņa ir Jelgavas Mākslinieku biedrības dalībniece.
K.Vīnerte glezno to, kas gleznošanas brīdī ir aktuāls, piesaista, iekrīt acīs un sirdī. Motīvs, kas viņu tajā mirklī aizrauj, var būt necils, neievērojams, taču māksliniece vienmēr paklausīs savai sirdsbalsij. Viņa glezno tā, kā redz – ļoti reāli, impresionistiski, izsakot savu mīlestību pret dabu, pret pasauli, pret cilvēkiem, pret dzīvi, nesekojot modes tendencēm, tā mākslinieces darbus raksturo mākslas zinātnieks Māris Brancis.
K.Vīnerte kopš 2010. gada ir keramikas un kompozīcijas skolotāja Talsu Mākslas skolā, izstādēs piedalās kopš 2007. gada Latvijā, Čehijā, Lietuvā, Ķīnā. Katrīnas personālizstādes bijušas Stendē (2007, 2010), Vandzenē (2007), Latvijas Valsts arhīvā (2012), Rīgā (2013), Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā (2013). Piedalījusies dažādos vietēja mēroga un starptautiskos simpozijos un plenēros Latvijā (Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Ikšķilē, Talsos, Zaļeniekos, Augstkalnē, Krāslavā, Zvārtavā, Duntē, Salacgrīvā, Kandavā, Krāslavā un citur), Čehijā (Dubi), Igaunijā (Olustverē, Sagadi, Kohilā), Lietuvā (Kauņā).
– Vai jaunās paaudzes nākšanu pasaulē var uzskatīt par jaunu impulsu jūsu mākslinieciskajai darbībai?
Gribēšana gleznot jau ir liela – gan bērnu gaidīšanas procesā, gan tagad. Taču vienlaikus nākas arī atzīt, ka laika pievērsties mākslai kļuvis krietni mazāk. Vakar ar jaunāko dēlu gan gleznojām abi divi, bet tas bija iespējams, kad ieliku viņu slingā sev uz vēdera.
– Kā tas sanāk, ka pati esat dzimusi Talsos, bet esat Jelgavas Mākslinieku biedrībā?
Galvenais bija iepazīšanās ar grafiķi un Talsu Mākslas skolas pedagoģi Ritmu Zikmani-Lagzdiņu, kura dzimusi Pastendē, bet savulaik darbojusies Jelgavā.
– Kā kļuvāt par gleznotāju, jo biogrāfijā lasāms, ka esat apguvusi keramiku – vispirms Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas izstrādājumu dizaina nodaļā, pēc tam (2007.–2011. gadā) Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļā keramikas specialitātē. Bakalaura darba ”Harmonizācija” vadītājs bija asociētais profesors Dainis Pundurs, savukārt 2011.–2013. gadā, saņemot Eiropas Sociālā fonda mērķstipendiju, esat mācījusies maģistrantūrā keramikas specialitātē pie tā paša profesora Pundura, kur jūsu maģistra darbs bija “Mājas. Čurkstes”.
Par pamatdarbu joprojām uzskatu keramiku. Man ir sava darbnīciņa, tāpat mācu keramiku Talsu Mākslas skolā. Es gleznoju tikai tad, kad ir labi laika apstākļi un varu iet ārā. Mājās vai darbnīcā nemēdzu gleznot. Tas notiek tikai brīvā dabā. Tāpēc arī šajā izstādē man nav ne portretu, ne cilvēku figūru, ne kluso dabu. Tas nenozīmē, ka es šajos žanros nekad nebūtu zīmējusi vai gleznojusi, jo tas taču ir jebkuras vizuālās mākslas pamatu pamats, bet tas bija vien tik daudz, cik patiešām nepieciešams mācību procesā.
Visi šajā izstādē redzamie darbi tapuši plenēros, un arī tāpēc varu būt pateicīga Jelgavas Mākslinieku biedrībai, kas to organizējusi. Kur mani uzaicina, tur es arī braucu. Liepāja, Krāslava, Jēkabpils, arī Birži Lietuvā. Kaut kā sanācis, ka neesmu gleznojusi Jelgavu, bet pāris šeit redzamo darbu nav tapuši plenēros – tur esmu attēlojusi Talsus.
– Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru keramikas specialitātē esat beigusi ar izcilību.
Keramiku esmu mācījusi arī Dundagā un vēl šur un tur. Gleznošana galvenokārt ir tāds vasaras laika vaļasprieks. Es ķeru kādu mirkli, kaut ko mēģinot sagaidīt no tā. Tāpat mēdzu gaidīt pavasari. Biju sacerējusies, ka šis pavasaris būs tāds, ka daudz ko sagleznošu, bet sanāca tā, ka nācās palaist garām visu ziedēšanas laiku. To gan nemaz nenožēloju, jo, kā jau mūsu sarunas sākumā konstatējām, bērni ir milzīgas papildu emocijas.
– Un kas ir tas labais laiks gleznošanai? Saule vai gluži otrādi – mākoņi?
Tad, kad tu vari iziet ārā un mierīgi gleznot. Lai gan, ja labi padomā, arī negaiss ir brīnišķīgs, jo ik pēc piecām minūtēm kaut kas mainās un kļūst pavisam citādāks. Bet ir jābūt kādam jumtiņam, citādi tavs mākslas darbs var tīri tehniski aiziet postā.
– Vai neesat mēģinājusi, piemēram, fotografēt un pēc tam mājās gleznot?
Citi tā var darīt, un varbūt tas pat ir ļoti labi, ja tā izdodas. Man pašai gan šķiet, ka tā īstā gleznošana notiek tieši ārpus sienām, nevis pie datora vai skatot kādus fotoattēlus.
– Tad varbūt tieši tāpēc jūsu darbos nav cilvēku?
Tā jau nav, ka es nekad tos nebūtu gleznojusi, Mākslas akadēmijas laikā tā pat bija obligāta mācību procesa sastāvdaļa, bija arī, ja tā var teikt, profesionāli modeļi. Tagad, ja man būtu jāiet un kāds speciāli jālūdz pozēt, es diez vai to spētu izdarīt – mans ampluā tomēr ir cits. Ja nu vienīgi kāds pats palūdz, lai uzgleznoju viņa portretu.
Atceros, kad vēl dzīvoju nevis Pastendē, bet Stendē, domāju – ko es savas dzimtās pilsētiņas varu atveidot? Izdomāju, ka uzgleznošu stendeniekus – vienkārši gāju uz ielas un gleznoju cilvēkus.
– Talsi ir ļoti gleznaina pilsēta. Ko varat teikt par Jelgavu, ko daudzi vēl joprojām, nu jau gandrīz trīs gadsimta ceturkšņus pēc traģiskajiem Otrā pasaules kara postījumiem, uzskata par pilsētu bez sejas?
Man gan šķiet, ka tagad šeit var justies ērti un labi. Ir pat kur gleznot un ko gleznot – kaut vai tā pati Pasta sala. Arī tautā sauktais “Rāviņa līkais” tilts. Es domāju, ka tam nav nekādas vainas.
