Viegli solījumos, grūti praksē, tā, nedaudz pārfrāzējot slaveno Suvorova teicienu, var raksturot latvju politiķu uzvedību pirmsvēlēšanu gados.
Viegli solījumos, grūti praksē, tā, nedaudz pārfrāzējot slaveno Suvorova teicienu, var raksturot latvju politiķu uzvedību pirmsvēlēšanu gados. Politiķu solījumu izpildes kontrole Latvijā acīmredzami nav populāra, jo liela daļa mūsu valsts parlamentāriešu labi dzīvo no Saeimas uz Saeimu, kaut arī viņu padarītais attiecīgajā parlamenta sasaukumā bieži vien nav proporcionāls padarītajam. Tomēr jau pirms pašvaldību vēlēšanām aizvadītā gada martā un, kā izskatās, it īpaši pirms 8. Saeimas vēlēšanām partiju polittehnologi ir sākuši kasīt galvu, sak, gluži labi tā nebūs, tāpēc jārod jauna pieeja – solījumiem jābūt teorētiskiem un grūti saistāmiem ar kādu laika periodu, tad arī to izpildi vēlētājiem būs grūtāk kontrolēt. Tomēr, šķiet, vajadzētu atmest ilūzijas, ka uz šā āķa uzķersies tūkstošiem vēlētāju. Lai veiktu Saeimā pārstāvēto partiju novērtējumu, vēlētājiem nav jātērē laiks to solījumu lasīšanai. Ātrāk un vienkāršāk paraudzīties uz šo partiju darītajiem darbiem. To pašu var teikt par pašvaldībās pārstāvētajām partijām.
Einara Repšes jaundibināmā partija «Jaunais laiks» («JL») pagaidām vēlētājiem vēl ir «tumšais zirdziņš», tāpēc, saprotams, vēlētāji kāri tvers tās pārstāvju solījumus. Domājams, šo apstākli labi saprot arī pats jaundibināmās partijas līderis E.Repše un viņa sekotāji. Taču tas nenozīmē, ka pietiks ar skaistu gaisa piļu uzburšanu. Nevienā nozarē, arī reģionālajā attīstībā, kur tikko savas nostādnes programmas ietvaros ir deklarējis «JL». Skaista un jauka, programmas sadaļa, tikai žēl, ka tās lasītājam netop skaidrs, ar kādiem līdzekļiem «JL» ir gatavs sasniegt šos mērķus. Piemēram, starp «Tuvākajiem darbiem» ir solījums: «Izstrādāsim un realizēsim tādu valdības politiku, kas novērsīs lauku un pilsētu savstarpējās attīstības pretrunas, īpašu uzmanību pievēršot lauku attīstības perspektīvām». Skaidrs, ka šādas valdības politikas realizācija valstij ir akūti nepieciešama, it īpaši ņemot vērā situāciju, ka Latgale ir ekonomiski atpalikušākais reģions starp Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Un, lasot «JL» programmas sadaļu «Reģionālā attīstība», vēlētājam noteikti gribas uzzināt, cik tad līdzekļu ir nepieciešams, lai novērstu Latgales (un ne tikai) pagastu atpalicību un pretrunas starp Rīgas un ārrīgas ekonomiskās attīstības pretrunām. Izskatās, ka E.Repšes sekotāji pagaidām kalkulācijas nav veikuši. Otrais – vēlētājus noteikti interesētu, kur «JL» domā rast vajadzīgos desmitus un vairāku gadu garumā – simtus – miljonu latu reģionālās attīstības veicināšanai. Nauda, kā zināms, no debesīm nekrīt. Un tad atliek tikai atziņa, ka ieceres bez attiecīga finansējuma ir tikai ieceres, kas paliek uz papīra un tālāk nevirzās. Bet to taču «JL» nevēlas, tāpēc patiess situācijas raksturojums tās programmai nenāktu par ļaunu.
Kā vēl vienu piemēru var minēt starp tiem pašiem «Tuvākajiem darbiem» minēto: «Sadarbojoties valdībai un reģioniem, izstrādāsim un realizēsim tādu politiku, kas palielinās un nostiprinās mazo un vidējo pilsētu lomu Latvijas attīstībā un veicinās valsts teritorijas līdzsvarotu attīstību». Šis solījums nozīmē gandrīz to pašu, ko vēsturiskā PSRS lielo upju straumes pagriešana pretējā virzienā, jo situācija Latvijā ir pilnīgi pretēja. Paskatieties, kas notiek lielā daļā Latvijas mazo pilsētu. Tās vienkārši izmirst, jo tajās nemitīgi samazinās iedzīvotāju skaits. Jaunie šīs pilsētas atstāj un dodas uz Rīgu, Liepāju, Rēzekni vai Daugavpili. Lai šo procesu apturētu (nerunājot nemaz par aktuālo tendenču pagriešanu pretējā virzienā) ir vajadzīgi milzu līdzekļi. No «JL» programmas netop skaidrs, cik lieli līdzekļi ir vajadzīgi un kur tos ņemt.
Protams, mēs gribam, lai Latvijā dzīve sāktu iet uz augšu, taču nekas ne no kā nerodas. Labie darbi nepildās tikai no to pārskaitīšanas vien. Jābūt arī ekonomiskam pamatojumam. Gaisa pilis priekšvēlēšanu brāzmās var neizturēt.
