Vai varat sevi iedomāties lecam ar gumiju no tilta vai ar izpletni no lidmašīnas? Vai varbūt traucamies mežonīgā ātrumā pa šoseju ar motociklu vai ar smailīti pa kalnu upi?
Vai varat sevi iedomāties lecam ar gumiju no tilta vai ar izpletni no lidmašīnas? Vai varbūt traucamies mežonīgā ātrumā pa šoseju ar motociklu vai ar smailīti pa kalnu upi? Varbūt jūs to darāt? Ir tādi, kam ekstrēmi sporta veidi, ātrums un asas izjūtas ir aizraušanās, un tādi, kas uz viņiem noraugās ar izbrīnu, sašutumu vai vienaldzību, jo sevi šādās situācijās nespēj iedomāties.
Un tiešām, kā jau visam, arī elpu aizraujošajām izklaidēm ir divas puses. No vienas – tās labi palīdz atpūsties no mūsdienu stresa pilnās ikdienas dzīves. Galu galā katram gribas atbrīvoties no nedēļas gaitā sakrātās drudžainās daudzo darbu spriedzes. No otras – tās ir riskantas, un izrādās, cilvēki no ekstrēmajām nodarbēm kļūst atkarīgi. Kāds gados pajauns ārsts reiz teica, ka viņš varbūt likšoties vecmodīgs, bet nekad nenodarbošoties ar ekstrēmajiem sporta veidiem, jo pārāk labi zinot, kādi cilvēki mēdz izskatīties pēc traumām. Tomēr dažādas trakulīgas izklaides ik gadu kļūst arvien populārākas. Jūra ir pilna ar ūdens motocikliem, gandrīz katrs sevi cienošs latviešu jaunietis nodarbojas ar kalnu slēpošanu, snovbordu vai vismaz kalnu riteņbraukšanu.
Arvis (24 gadi) cenšas izmantot katru elpu aizraujošas izklaides iespēju. Tiesa gan, viņš atzīst, ka ne visas ekstrēmās nodarbes viņam likušās tīkamas. Kā visnepatīkamāko puisis atceras lēkšanu ar gumiju no tilta. «Man ļoti nepatika sajūta brīvā kritiena laikā,» atzīst Arvis. Otrreiz ko tādu viņš vairs nemēģinātu, tomēr neizslēdz iespēju, ka labprāt izlēktu ar izpletni.
Puisis ir sajūsmā par kalnu slēpošanu un neliek ilgi lūgties, ja viņu kāds paaicina pirmoreiz izmēģināt ko trakāku. «Kad vēl, ja ne tagad,» viņš saka un domā, ka dzīvē jāizmēģina dažādas lietas, lai to padarītu pēc iespējas aizraujošāku. Tiesa gan, sava azartiskā, vienmēr visur piedalīties gribošā rakstura dēļ atrast tikpat trakulīgu meiteni Arvim esot bijis ļoti grūti. Visu laiku iepazinies ar meitenēm, kam ātrums un dažādas atrakcijas nav likušās nekas interesants, un viņš bijis spiests bieži vien piekāpties mierīgas atpūtas priekšā. Nav jau, protams, tā, ka puisis vēlētos tikai trakot, bet viņam «ļoti gribējās kādu, kas manas izjūtas saprot». Tagad tas beidzot esot izdevies, un ne viens vien azartisks pasākums tiekot izplānots kopā ar otro pusīti. Abi mēdzot pasmieties, ka viņiem kādreiz bērns noteikti piedzimšot ar snovborda dēli pie kājām vai izpletni uz muguras.
Savukārt Anna (25 gadi) godīgi atzīst: «Īpaši ekstrēmas izklaides man nepatīk. Arī sports ne pārāk. Godīgi sakot, labprāt izvairos no nevajadzīgās zaudējuma sajūtas. Man ļoti nepatīk zaudēt ne dzīvē, ne sportā, bet katram taču skaidrs, ka sportā nevar tikai uzvarēt, kādreiz tāpat pienāks mirklis, kad būs jāzaudē.
Ekstrēmi sporta veidi parasti saistīti ar robežas izjūtu. Domāju, ka daudzi vēlas kaut ko sev pierādīt, kaut ko izbaudīt. Medicīniski ir skaidrs, ka šādās ekstrēmās situācijās izdalās adrenalīns, kas kairina organismu un rada «kaifa sajūtu». Man pašai daudz labāk patīk mierīgākas lietas, kurās sevi varu pierādīt. Piemēram, ar zināšanām, idejām, izdomu, bet ne ar riskantiem pasākumiem.»
Guna (17 gadu) ir pārāk jauna, lai pati uz savas ādas jau būtu izmēģinājusi dažādas ekstrēmas izklaides, bet vēlētos to ļoti. Pagaidām jāiztiek ar skrituļdēli un braucienu slēpot uz kalniem reizi gadā kopā ar vecākiem. Viņa pati atzīst: «Ļoti dusmojos uz mammu, ka viņa man neļauj kopā ar draugu braukt ar motociklu. Mamma jaunībā cietusi avārijā, tāpēc ārkārtīgi baidās par mani. Viņa vienmēr uzsver, ka tagad automašīnas un motocikli ir attīstīti vēl vairāk un uz ceļa spēj sasniegt neticamu ātrumu, kas, protams, var būt bīstams. Godīgi sakot, šo aizliegumu esmu pārkāpusi diez gan daudz reižu, un man liekas, mamma to arī nojauš.» Guna īsti nesaprot, par ko gan baidīties, un ir pārliecināta, ka ar viņu pašu un draugu nekas slikts nevar notikt.
Meitene jau tagad sapņo par laiku, kad arī pati varēs iegādāties motociklu. Pašlaik viņa cenšas tētim izlūgties motorolleru. «Tam gan pietrūkst «kaifīgā» ātruma, bet tāpat būtu stilīgi, ja man būtu pašai savs braucamais,» domā meitene.
Ivo (23 gadi) ir pārliecināts ātruma piekritējs un par savām izklaidēm stāsta: «Hmm…, ekstrēmās izklaides. Vispār jau šis termins prasa kādu plašāku skaidrojumu. Bet, lai kas tas arī būtu, lielos vilcienos man patīk. Es gan neatzīstu tās izklaides, ko varēja redzēt TV raidījumā «Kamikadze.lv», taču vispārpieņemtie adrenalīna radīšanas veidi man šķiet ļoti interesanti. Tiesa gan, tie ir arī dārgi. Vai esmu kaislīgs «ekstrēmists»? Vieni teiktu, ka esmu traks, citi atkal pasmietos un ieteiktu vēl ar izpletni izlēkt un ar sniega dēli laisties no kādiem 2500 metriem (to gan es labprāt pamēģinātu). Pašlaik adrenalīnu rodu braucienā ar «moci». Sākumā bija bailes, taču tās drīz vien pazuda. Vai traukties ar ātrumu 250 kilometru stundā ir pārgalvība? Varbūt. Tomēr ne, ja tam izvēlas piemērotu brīdi, kad mana rīcība nevienam netraucē. Protams, braukt pa taisnu ceļu nav diez cik interesanti, krietni vien aizraujošāk ir likt «moci» slīpi līkumos, galvenais, lai ceļš ir līdzens un līkumā nav smilšu vai mazu akmentiņu.
Pagājušajā ziemā sāku braukt ar sniega dēli – arī tāds viegli ekstrēms pasākums. Sezonas beigās sastiepu pleca saites. Vai šoziem vēl braukšu? Noteikti! Kāpēc? Tāpēc ka pēc tam jutos tiešām labi. Iestājās miers, un pēc aktīvi pavadītajām brīvdienām ir krietni lielāks prieks un ierosme atgriezties darbā un strādāt.»
