Svētdien beidzās jaunā teātra festivāls «Homo novus». Pati pēdējā izrāde saucās «Rolstein on the Beach», kas nozīmē «Rolšteins pludmalē», turklāt tā tika dēvēta par operu.
Svētdien beidzās jaunā teātra festivāls «Homo novus». Pati pēdējā izrāde saucās «Rolstein on the Beach», kas nozīmē «Rolšteins pludmalē», turklāt tā tika dēvēta par operu. Pēc pirmizrādes 3. septembrī Dailes teātrī Sorosa fonda rīkotās mūsdienu mākslas izstādes laikā avīzēs izrādi pilnīgi nokritizēja, taču ne viens vien skatītājs, īpaši jaunieši, bija sajūsmā un gāja to skatīties divas reizes. Taču lielākā daļa skatītāju tā arī neattapās, kas tas galu galā ir.
Stāsts par autoriem
Autori ir divi, un viņus sauc Hārdijs Lediņš un Kaspars Rolšteins. Lediņš ir viens varens vīrs – jau gadus piecpadsmit viņš nodarbojas ar «aptuvenās mākslas» radīšanu un nešanu tautā. Šim cēlajam nolūkam kalpoja viņa grupa N.S.R.D. – «Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca», kas radīja mūziku konceptuālā līmenī, mēģinot apgāzt priekšstatus par to, kas tā mūzika vispār tāda ir. Viņu lentēs tas izklausījās aptuveni šādi: skan kaut kāds diezgan monotons ritms vai melodijas fragments, to papildina visādi trokšņi un ironijas pilni teksti. Iedvesmai kalpoja ceļveži pa Luvru un Ēģipti, avīžu sludinājumi, dažādas sadzīves situācijas. To, ka šī lieta nav vis nekādi slima zirga murgi, apliecināja Ievas Akurāteres, «Dzelteno pastnieku», Roberta Gobziņa un citu vairāk vai mazāk zināmu mākslinieku piedalīšanās. Minimālisma un meditācijas apdvesto albumu «Invalīdu tramvajs», «Dr. Enesera binokulārie deju kursi» un citu vidū izceļas «Kuncendorfs un Osendovskis» – albums, kura pamatā ir brīnumjauks stāsts, papildināts ar ekstrēmistiskiem muzikāliem numuriem. Atmodas laika kasete «Sarkanie rakordi» ir stundu gara ironizēšana par padomju dzīves un vēstures atribūtiem:
kur ir tāda pilsēta / kur nav neviena krieva / kur ir tāda pilsēta / kur nav neviena krieva / visās pilsētās tie ir / bet pārējās ir sādžas / visās pilsētās tie ir / bet pārējās ir sādžas / un viņi brauc uz londonu / un viņi brauc uz madonu / uz ķīniju uz japānu / uz ķīniju uz japānu / un viss vienalga kur tie brauc / un atpakaļ vairs neatbrauc…
Grupa darbojas drīzāk nevis kā muzikāla vienība, bet kā radoša laboratorija dažādiem eksperimentiem, rīkojot arī koncertus, aptuvenās mākslas izstādes un dažādas akcijas. Pēc grupas darbības izbeigšanas Lediņš sastop Rolšteinu, nu, ne jau to, par ko stāstīts operā, bet gan filozofu, kas kādreiz veidoja «Neatkarīgās Cīņas» pielikumu «Cietumnieku avīze». Viņš turklāt piedalījies Viestura Slavas (ex-«Dzeltenie pastnieki») projekta «Šūpoles» (1996) tapšanā. Kā redzams, neviens no viņiem nav pirmo reizi ar pīpi (vai sintezatoru) uz jumta.
Stāsts par operu
Sākotnēji tā esot bijusi paredzēta basģitārai un divām filozofijas studenšu balsīm, taču šādu sastāvu nokomplektēt nav viegli, tāpēc laika gaitā izpildītāju loks izvērtās desmit personāžos, «pirmsvēsturiskā» datorā «Comandor» un bojātā sintezatorā «Casio CZ 101».
Arī operas satura izklāsts ir visnotaļ saistošs:
Atkritumu mašīnas šoferis Bankovskis brauc pa 20. maršrutu. Viņam paliek slikti. Zaudēdams samaņu, šoferis izkrīt no auto un redz halucinācijas.
Amerikas Savienotajās Valstīs valda sausais likums. Maiami iedzīvotājs Rotšilda dēls lasa rīta avīzē «Maiami Bruņinieks» publicētu rakstu «Kas nav mīlējies ar Lībiešu Meiteni, tas nav mīlējies nekad». No tā izriet, ka liela kompānija nolēmusi glābt kādu izmirstošu tautu un tiek izsludināta miljons dolāru prēmija par katru tīrasiņu lībieti.
Rotšilda dēls nokauj cūku, kūpina speķi un dodas pasaulē meklēt miljonu, uzzināt dzīves jēgas noslēpumu un noskaidrot, kas ir viņa tēvs…
Vēl šajā operā Einšteins izgudro liftu, Lībiešu krasta vietējie iedzīvotāji sajauc Gariju Gigantu ar Ļeņinu un risinās vēl dažādi dīvaini notikumi. Beigās visi iedzer radioaktīvu minerālūdeni un nomirst. Bet patiesībā tas ir visai skumjš stāsts par pasaules aktuālajām globālajām problēmām – starptautiskais terorisms, eitanāzija un atkritumu kaitīgums. Tā ir traģēdija.
Stāsts par izrādi
Izrādi ir iestudējis jaunais režisors Regnārs Vaivars. Tajā neparasti savienojies amatierisms un elitārisms, turklāt tie viens otru nebūt netraucē. Lomās – jaunie aktieri Aurēlija Anužīte (Lībiešu Meitene), Artūrs Skrastiņš (dzelzceļa dārznieks Ainis Tunbiņš) un Ģirts Rāviņš (šoferis Bankovskis), vecie cīņu biedri Viesturs Slava (Onkulis I) un Roberts Gobziņš (Rotšilda dēls), Nacionālās operas bass Uldis Leiškalns (Garijs Gigants) un Raimonda Vazdika (Sniegbaltīte). Pa vidu grozās sniegpārsliņas, lībieši un brīnišķīgās suitu sievas. Vairākums aktieru reproducē savu paštēlu, un no tā veiksmīgas izmantošanas atkarīgs tēla spilgtums. Kad personāži izdzīvojušies pa skatuvi, viņi nāk zālē un spēlējas ap skatītājiem. No sākuma valdošā jautrība ir tikai ieskrējiens. Izrādes otrajā pusē pārņem nolemtības un skumju izjūta, vērojot skaistās, baltās Lībiešu Meitenes bojāeju un rituālās minerālūdens dzeršanas darbības. Un finālā, kad visi personāži atrodas uz skatuves, lai atvadītos no cilvēkiem, daudzus saucot vārdā, šķiet, ka ar to pasaulei tiek uzvelts milzīgs kapakmens un visiem atļauts pēdējo reizi paskatīties citam uz citu.
Un vispār – izrāde ir tāda, ka ne aprakstīt, ne izstāstīt. Droši vien 26. oktobrī to izrādīja pēdējoreiz, vismaz Latvijā. Varbūt tā nogrims vēstures putekļos, bet varbūt pēc gadiem to sauks par šedevru un jaunas ēras sākumu latviešu teātrī. Ja vien nebūs piepildījies viss, par ko šai operā stāstīts.
