Jums jau laba ziņa, kurā nav asiņu, konfliktu un skandālu, nav nekāda ziņa! Ik pa laikam šis apgalvojums kā smags akmens lido plašsaziņas līdzekļu lauciņā, no kurienes arī savulaik ticis raidīts sabiedrības apziņā un prātos, vēstot par traģiskām nelaimēm, kaimiņu un ierēdņu strīdiem un citām lielām dzīves nebūšanām.
Grūti gan saprast, kurš šo akmeni gribējis un metis pirmais. Portālu lasītāko ziņu topā joprojām ir tās asiņainākās, šausminošākās, kā arī «dzeltenākās» un dīvainākās vēstis, kā cits citu nožmieguši, kurš ar kuru gulējis un kādas pārāk īsas bikses viens uzvilcis. Lai pie kādiem augstākās tikumības un misijas «informēt un sargāt» pīlāriem neapelētu, arī medijos valda brīvā tirgus princips, ka piedāvājumu rada pieprasījums, un mūsdienu sabiedrībā bieži tas ir ļoti asinskārs un skarbs. Nav ko pārmest spogulim par tajā redzamo bildi!
Cita lieta, ja spogulis tiek ienests tikai tumšajos kaktos. Te jāpiekrīt Eiropas Žurnālistu observatorijas (EJO) paustajam viedoklim, ka sliktās ziņas plašsaziņas līdzekļu apziņā kļuvušas tās labākās, tā izjaucot informācijas līdzsvaru un radot priekšstatu, ka pasaule ir viena nelaimju un briesmu pilna vieta, kur nemitīgi izceļas asiņaini konflikti, plosās nāvīgi vīrusi, krīt lidmašīnas un pāri gāžas dabas katastrofas. Manuprāt, to zināt ir svarīgi kaut vai tāpēc, lai rosinātu līdzcilvēkos līdzjūtību (EJO gan uzskata, ka šādas ziņas tikai notrulina un nomāc). Tomēr tā ir vien puse no diemžēl neizstāstītā pasaules stāsta, kurā tāpat pulsē dzīvība, iedvesma, žēlastība, godaprāts un drosme. Arī šīs vērtības cilvēciskajai būtībai nepieciešamas kā maize un ūdens, taču bieži paliek neatklātas.
Ļoti gribas ticēt, ka tieksme uz tikai sliktām ziņām nav pārmākusi mūs, reģionālos medijus, jo esam tuvāk vietējam cilvēkam un zinām viņa vārdu. Tomēr žēl, ka daudzi mūsu mentalitātes vai kultūrvēsturiskā mantojuma dēļ izvēlas palikt neredzami. «Ko nu par mani!» ir visai bieža atbilde uz portretintervijas lūgumu, un atkal viens iedvesmas un varēšanas stāsts paliek pusvārdā. ◆
