Dažkārt domāju – cik tālejošas sekas var būt kopējām «teātra» spēlēšanām un makšķerēšanas reizēm.
Sešdesmito gadu otrajā pusē es – toreizējais Meža tehnikuma skolotājs – biju jau brangi iedzīvojies: nodarbības mežu uzmērīšanā un novērtēšanā sarežģījumus vairs neradīja, un es pamazām sāku ar mācību procesu nesaistītas darbības. Tehnikumā tāpat kā jebkurā mācību iestādē svinēja svētkus: Jaungadu, Sieviešu dienu, Meža darbinieku dienu un laikam vēl ko mazāk nozīmīgu. Šiem svētkiem es gatavoju skeču uzvedumus – pats tulkoju no krievu valodas, dramatizēju Andreja Skaiļa feļetonus, un man «teātra» spēlētāju netrūka.Par gulēšanu – ne limonāde, ne kliņģerisKādā reizē uz izsludināto dramatiskā pulciņa sanāksmi atnāca puišelītis, otrkursnieks. «Pīters Rubenis,» viņš iepazīstināja ar sevi. «Kāpēc Pīters, nevis Pēteris?» es nesapratu. «Es esmu dzimis Sibīrijā,» puišelītis atbildēja. «Un tur ir pazīstams tikai viens vārds – Pjotrs. Tā man, pasi izsniedzot, arī ierakstīja.»Tas nu bija noskaidrots. Pīters manos skečos tēloja pietiekami labi, un mūsu savstarpējās attiecības sāka kārtoties, cik vien tuvas tās var būt pasniedzēja un audzēkņa starpā.Pavasarī es izsludināju makšķerēšanas mačus ar balvām: limonādes pudelēm, konfekšu kārbām, vafeļu torti un tuvējā maiznīcā ceptiem kliņģeriem. Atsaucība bija milzīga. Svētdienas saulainā rītā okupējām netālo dzirnavu ezeru, un es, lēnā gaitā apstaigādams savus konkursantus, piesaulītē ieraudzīju aizmigušu P.Rubeni: mušas dancoja ap makšķernieka vējā pluinītajiem matiņiem, taču tās viņa sapņus netraucēja. Šāds gulētājs, protams, ne uz limonādi, ne kliņģeri pretendēt nevarēja.Pasniedzējs pārbauda zaldāta panākumusAizsteidzās dienas, aizsteidzās gadi; mēs ar Pēteri ne reizi vien aizbraucām makšķerēt divatā, un tā pienāca 1980. gads, tehnikumā izlaidums un šķiršanās. Tāgada rudenī viņš man atrakstīja vēstuli: bija iesaukts karadienestā un – paldies Dievam – atstāts tepat Latvijā – Ādažu poligonā. Līdz nākamā gada pavasarim apmainījāmies vēl ar dažām vēstulēm, tad pienāca mans vasaras atvaļinājuma laiks, un man bija izstrādāts kāds avantūrisks plāns. Es aizbraucu uz Ādažiem, sameklēju to karaspēka daļu, kurā savas dienas vadīja Pēteris un daļas dežurantam pieprasīju mani aizvest pie «zampoļita» – virsnieka, kurš ir atbildīgs par zaldātu ierindas un patriotisko audzināšanu. Šī persona izrādījās majors labākajos gados, kurš, izdzirdot manu vēlēšanos – pārbaudīt, kādi panākumi ir manam kādreizējam studentam ierindas un politiskajā dzīvē, –, ilgi skatījās uz mani, it kā uz garīgi nepilnvērtīgo. Šāds gadījums viņa virsnieka dzīvītē laikam bija pirmais, un par to viņš, pēc Pētera vēlāk stāstītā, esot gadiem ilgi lielījies karavīru sanāksmēs.Pēc manām pārrunām ar biedru majoru Pēterim piešķīra trīsdienu atvaļinājumu, un, ieradušies pie viņa vecākiem Zvejniekciemā, mēs ar skubu ķērāmies pie lucīšu kūpināšanas un baudīšanas.Guļbūves pamati divās dienās Tad uz brīdi mūsu saskarsme pārtrūka. Pēteris pēc demobilizēšanās kādu laiku ar ekskavatoru raka kūdru kaut kur Lietuvas purvos, līdz, beidzot atcerējies, ka viņam pieder mežkopja diploms, sāka strādāt Saulkrastu mežniecībā. Nu mūsu sakarus nācās atjaunot, jo es varēju dot gan lietišķus padomus meža likumdošanā, gan izstrādāt apsaimniekošanas projektu viņa privātmežam. Tas viss, protams, tika apvienots ar dažādu dīķu un ezeru apmakšķerēšanu Saulkrastu apkārtnē. Pirms gada saņēmu telefonisku ielūgumu uz viņa personiskās mājas pamatu būvēšanu to pašu Saulkrastu apkaimē. Pa Latviju braukādams, Pēteris bija ieraudzījis simpātiskas guļbūves kādā Ludzas apkārtnes būvētavā, samaksājis trīs tūkstošus latu, nemaz nenojauzdams, ka šo būvi neizjauktā veidā viņam atvedīs jau pēc nedēļas. Bet pamati nebija izrakti!Vasaras saulē iedeguši kā melnādainie, divas dienas cīnījāmies ar betona maisītāju, līdz arī pamatu darbiņš bija padarīts. Tagad Pēteris Rubenis ar ģimeni dzīvo savā jaunajā mājā, kam gan nosaukums vēl nav izdomāts, bet Pēterim Skudram mājas otrajā stāvā ir atvēlēta maza istabiņa veco kaulu atpūtināšanai pēc makšķerēšanas.Tāds ir stāstiņš par P.Skudru un represēto pensionāru, un es dažkārt domāju – cik tālejošas sekas var būt kopējām «teātra» spēlēšanām un makšķerēšanas reizēm.
