Vakar, braucot uz pēkšņa notikuma vietu Lielupes ielā Jelgavā, galvā biju uzbūrusi mīļu ainiņu – saimnieki priecājas par izglābto kaķi un saka paldies vārdus ugunsdzēsējiem, kas vairāk nekā stundu strādājuši, lai dabūtu ģimenes mīluļa galvu no caurules. Taču mājas pagalmā nācās dzirdēt gan glābēju burkšķēšanu, gan mājas saimnieces neapmierinātību, ko kundze nekautrējās izteikt «skaļākos» vārdos. Viņa, uztraukusies par sava mājdzīvnieka dzīvību, žurnālistus nosauca par maitu lijām, kurām kauna nemaz neesot. Var jau kundzi saprast – «sensāciju kārie» žurnālisti ieveļas viņas mājās un vēl grib redzēt – būs minka dzīvotājs vai ne. Taču tāds nu ir reģionālās avīzes uzdevums – stāstīt par saviem iedzīvotājiem, arī tiem, kas nonākuši ne īpaši jaukās situācijās. Un, galu galā, necenšamies par katru cenu iekļūt cilvēku īpašumos, ja atskan strikts «nē».Laikam jau daudzi, klausulē izdzirdot frāzi «labdien, te jums no «Zemgales Ziņām» zvana», saraujas – redz, atkal šie grib netīro veļu mazgāt. It kā nebūtu stāstu par izciliem Jelgavas cilvēkiem, sakoptiem pagalmiem vai jauniem uzņēmumiem. Turklāt nereti daudziem «mazā avīzīte» ir pēdējā «instance», kur meklēt palīdzību cīņā pret netaisnību.Mēs neesam sensāciju mednieki, drīzāk cenšamies notvert cilvēkstāstus, par kuriem citi varētu lepoties, pabēdāties vai gūt pieredzi. Un «kaķa glābšanas operācija» ir vēl viens mazs pilsētas stāsts ar laimīgām beigām, kas citam saimniekam varbūt liks padomāt par sava mīluļa drošību vai uzslavēt glābējus par viņu ikdienas sūro darbu. Katrs ikdienā kaut kas esam, mūsu taciņas nereti savijas lielā tīklā, tāpēc varbūt vajadzētu vairāk padomāt par to, lai emociju iespaidā mēs cits citu no savas taciņas nenomestu.
