Nora Ikstena. «Dzīves svinēšana», Atēna, 1998. Līdz šim apgādu «Atēna» pazinām galvenokārt kā dāņu literatūras popularizētāju Latvijā.
Nora Ikstena. «Dzīves svinēšana», Atēna, 1998.
Līdz šim apgādu «Atēna» pazinām galvenokārt kā dāņu literatūras popularizētāju Latvijā. Tagad tā paspārnē sākusi iznākt arī latviešu mūsdienu literatūra, piemēram, jaunākās paaudzes prozaiķes Noras Ikstenas (1969) pirmais romāns «Dzīves svinēšana».
N.Ikstena jau ar pirmo stāstu krājumu «Nieki un izpriecas» (1995) ir izveidojusi savu stilu – estētiskas, skaistas (šā vārda labākajā nozīmē) gandrīz vai pasakas, kurās realitāte sajaucas ar sapņiem, piedzīvotais ar izdomāto, un jocīgie cilvēki, kas tajās dzīvo, mīl stāstīt viens otram visdažādākos stāstus. Nākamajā grāmatā «Maldīgās romances» (1997) stāsti kļūst dinamiskāki, rafinētāki, izteiksmē daudzveidīgāki. Tagad, Ikstenas stāstītpriekam uzplaukstot, tapis romāns.
Decembra sākumā notikušajā gadskārtējā konferencē «Latviešu literatūra 1998. gadā» romāns tika vērtēts kā šā gada vislabākā prozas grāmata (starp citu, kā labākais īsprozas darbs tika nosaukts Ikstenas «Karogā» publicētais stāsts «Klusā daba ar nāvi»), turklāt augstajam profesionāļu novērtējumam pievienojušies arī komerciāli panākumi.
Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs – ir nomirusi kāda sieviete, vārdā Eleonora, un uz viņas bērēm ierodas dažādi cilvēki, kuri ņēmuši dalību Eleonoras liktenī. Kamēr katrs izstāsta savu stāstu par laikposmu, kurā bijis kopā ar aizgājēju, noskaidrojas ne tikai Eleonoras dzīves, bet arī visas Latvijas šā gadsimta vēstures pavediens, kas ir atklājums aizgājējas meitai Helēnai. Viņai ar māti veidojušās samezglotas attiecības. Un pavadītāju pulkā ir gadījies arī kāds jauns cilvēks…
Svarīgs grāmatā ir pats stāstījums, bagātīgs latviešu folkloras un pasaules kultūras vēstures alūziju izmantojums, un valoda, kas pasauli tēlo tvirtu un elpojošu, to neizskaistinot, bet vienkāršām lietām papildus piešķirot poētisko jēgu.
Grāmatu izlasot, paliek grūti noformulējama klusa optimisma sajūta. Tas ir prieks, kas paliek pēc daudzām nelaimēm, kas liek saņemties un nepadoties ziemai un bezcerībai, it kā pēc visiem izbristajiem purviem kājas būtu palikušas sausas.
