Alunāna Jelgavas teātris skeptiķu runas par krīzi oriģināldramaturģijā apgāž ar panākumiem skatē «Gada izrāde 2015».
Aizvadītajā piecgadē Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris Latvijas labāko amatierteātru vidē skatēs bija atzīmējies divreiz. «Gada izrādes 2012» labāko desmitniekā iekļuva un galvaspilsētas Dailes teātrī finālskatē tika izrādītas mūsu teātra galvenās režisores Lūcijas Ņefedovas iestudētās Mārtiņa Zīverta «Minhauzena precības», bet «Gada izrādes 2010» finālā atzinību, pat vairākas, izpelnījās pēc Jevgeņija Griškoveca darbu motīviem veidotā monoizrāde «Vienlaicīgi». Toreiz vēl jelgavnieces režisores Kristīnes Zotovas iestudējums tika novērtēts kā gada spilgtākā debija, bet galvenās (un vienīgās) lomas atveidotājs Raivis Altrofs kļuva par Gada aktieri, viņam tika arī speciāla skatītāju balva.
Nu, dažam labam skeptiķim pat visai negaidīti, pārsteidzot ar šim teātrim visai neparasto izvēli, varam lepoties ar jauniem panākumiem. Skates «Gada izrāde 2015» finālā Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra izrādītais Aivas Birbeles «Koridors» režisora Andra Bolmaņa interpretācijā atzīts par labāko latviešu dramaturģijas iestudējumu. Atzinīgi novērtēts arī lomu atveidotāju veikums – diplomi par spilgtu aktiera darbu piešķirti Elitai Majevskai un Robertam Avotam.
Ceļš uz Alunāna Jelgavas teātri katram bijis dažāds – E.Majevska mācījusies Lūcijas Ņefedovas vadītajā studijā, R.Avots ticis režisora Arvīda Matisona aicināts, jo pirms gatavojis nākamo aktieri daiļrunāšanas konkursam. Tomēr abi atspēko dažreiz popularizēto viedokli par L.Ņefedovas un A.Matisona aktieriem, jo Elitas un Roberta pirmā nopietnā skatuves sastapšanās bijusi «Dibenā» – A.Matisona iestudētajā Maksima Gorkija lugā –, un arī vēlāk lomas atkarībā no režisora nav šķirotas.
Tad jau drīzāk A.Bolmanis uzskatāms par A.Matisona cilvēku, jo, vēl studēdams Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledžā, Andris bija asistents daudzās Arvīda režisētajās lugās, brīžiem arī pamainoties vietām – ar atzīmi «desmit» Latvijas Kultūras koledžā novērtētajā A.Bolmaņa diplomdarba izrādē (Jāņa Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks») režisors bija Andris, bet Arvīds – mākslinieciskais vadītājs.Nu abu tandēms izjucis vismaz tādā ziņā, ka «Koridorā» A.Matisons ir tikai aktieris un režisora A.Bolmaņa patstāvību neapdraud.
– Kā nokļuvāt Aivas Birbeles lugā «Koridors», vai režisors attiecīgajā lomā saskatīja tieši jūs? Un vai piekritāt bez liekas stīvēšanās, zinot, ka mūsdienu latviešu oriģināldramaturģija nav popularitātes viļņa virsotnē?
Elita Majevska: Atzīšos, ka pirms manis Andris namu pārvaldnieces Annas lomu bija piedāvājis vēl divām aktrisēm, bet tās veselības stāvokļa vai tā brīža aizņemtības dēļ atteikušās. Bet, kad biju izlasījusi eksemplāru, uzreiz sapratu, ka teikšu «jā».
Attiecībā uz lugu – man šķiet, ka ļoti labi «salicies» zvaigžņu stāvoklis. Ir tādas lietas, kas nav atkarīgas tikai no viena cilvēka. Nu nevar taču teikt, ka «Koridors» ir izcils šedevrs. Vienkārši sakrita režisora un aktieru domas un sajūtas.
Roberts Avots: Vienkārši tas bija stāsts, ko mēs pratām izstāstīt. Cik vien iespējams, godīgi. Neviens neko netēloja un neuzspēlēja.Elita: Nevajadzēja jau arī speciāli meklēt nekādus baigos dziļumus. Tāda jau tepat vien ir tā mūsu dzīve. Arī Andris spieda uz to, lai viss notiek pēc iespējas dabiskāk, lai ir tā, kā ir mūsu ikdienas dzīvē.
Andris Bolmanis: Viens no svarīgākajiem momentiem ir, lai aktieri izprot savu tēlu emocijas un iekšējo pasauli. Viegli to izdarīt, ja personāži ir mūsdienās dzīvojoši un reāli domājoši cilvēki, kuri to atveidotājiem ir tuvi.
Roberts: Interesanti, ka tagad par šo izrādi ir grūtāk domāt un runāt nekā tajā brīdī, kad mēs to iestudējām.
– Vai «Koridora» iestudējums tapa ar domu startēt «Gada izrādē 2015», varbūt kādā citā konkursā vai festivālā?Elita: Nu taču pilnīgi nē!
Andris: Tu pašā sākumā vēl nebiji iesaistīta šajā procesā, bet, kad lugu pirmoreiz atnesu un mēs to lasījām tā saucamajā mēģinājumu «galda periodā», skatījos, kādas ir aktieru reakcijas. Man šī luga atšķirībā no Lūcijas Ņefedovas un Arvīda Matisona šķita ļoti interesanta, un arī aktierus tā riktīgi aizrāva. Ievēroju, ka visiem acis mirdz, un dzirdu mūsu žargonā, ka šī luga «ir jābliež». Un tas bija Roberts, kurš teica, ka lielā mērķī vieglāk trāpīt – ejam uz «Gada izrādi»!
Roberts: Mēs jau arī no paša sākuma sevi tā motivējām – lai katram acis deg! Ja mēģinājumā viss saslēdzas, tad no tā ir jāņem, cik vien var paņemt.
Elita: Cilvēki, kuri bija skatījušies visas iepriekšējās izrādes (Alunāna Jelgavas teātris finālskatē uzstājās pats pēdējais – red.), teica, ka mūsu izrādē nav teatrālisma tā sliktākajā nozīmē. Mēs uz skatuves nevis spēlējām kādas lomas, bet dzīvojām īstu savu laikabiedru dzīvi.
– Kā un vai par jūsu iestudējumu interesējās pati «Koridora» autore Aiva Birbele?
Roberts: Aiva mums bija baigā draudzene – brauca uz mēģinājumiem (ne jau uz visiem, protams).
Elita: Pirmais mēģinājums autores klātbūtnē gan bija diezgan briesmīgs, bijām satraukušies daudz vairāk nekā pirmizrādēs. Likās, ka vairs neko nevaram ne parādīt, ne nospēlēt. Bet tas bija svētīgi, jo pēc tam bija atkal daudz jādomā un jāsaņemas.
Roberts: Interesanti, ka vari par savu tēlu pajautāt pašam tā radītājam, ko īsti viņš ar to domājis. Ja kaut kas nav skaidrs, vari risinājumu meklēt ne tikai kopā ar režisoru, bet arī ar lugas autori.
Izdevās Aivu arī pārsteigt, jo viņa nebija iedomājusies, ka no šī sacerējuma brīžiem sanāk arī «baigā» drāma.
Elita: Tā, kā mūs uzņēma finālskatē Dailē, vēl nekur nebija bijis – publika nekad nebija tā smējusies, turklāt vietās, kur, piemēram, Jelgavas publika nemaz nesmējās.
– Un kā jūtas Andris Bolmanis savā pirmajā pilnīgi patstāvīgajā režijas darbā?
Andris: Esmu pateicīgs Arvīdam Matisonam, ka viņš nekurnēdams izpilda sev uzticētos uzdevumus Valda lomā kā aktieris. Ja arī sākumā šķita, ka luga varbūt viņam nešķiet pietiekami dziļa, spēles noteikumus viņš ir pieņēmis un man ar padomiem, vismaz režisoriskā plāksnē, neuzmācas, bet kā aktieris ir savā īstajā vietā.
Starp citu, ja par to dziļumu, tad dramaturģija lugā ir laba – šodien e-pastā man atnāca trīs no pieciem ekspertu vērtējumiem, visi pozitīvi.
Jāteic paldies arī aktieriem – ja viņi šo lugu un lomas nepieņemtu kā savējās, arī sanāktu tāda samākslota uzspēle. Pareizi jau saka – vismaz 95 procenti no izrādes izdošanās ir pareiza aktieru izvēle. Un šajā gadījumā arī scenogrāfs Ivars Pirvics bija lielisks.
Elita: Man patika pats mēģinājumu process, ļoti radošs un pozitīvs. Pie katra režisora, cik nu man iznācis saskarties, ir citādi.
Roberts: Ļoti daudz analīzes, sākumā par savu lomu, bet pēc tam sanācām kopā un spriedām arī par citām. Parasti man bijis tā, ka ir kaut kāda viena šķautne, ko turi un slīpē. Bet pēc tam saproti, ka daudz ko neesi pamanījis un tava loma ir daudzšķautnaināka, nekā šķita sākumā.
– Vai nu sakarā ar panākumiem «Gada izrādē», un visticamāk jau, ka tā, man vairāki kolēģi un paziņas ir taujājuši, vai es nezinot, kur un kad atkal varēs redzēt Aivas Birbeles «Koridoru». Par amatierteātru iestudējumiem šādus jautājumus negadās dzirdēt pārāk bieži.
Andris: Tuvākā izrāde – 30. aprīlī pulksten 18.30 Ozolnieku tautas namā festivālā «Zelta zīle».
