Maija vidū ceļu pie lasītājiem sākusi mūziķa un mūzikas vēsturnieka Elmāra Zemoviča grāmata “Koncertdzīve Jelgavā 1920–1940” (to izdevis apgāds “Laika grāmata” un atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds). Pandēmijas dēļ grāmatas atvēršanas svētki nenotika ne mūzikas skaņu un ziedu smaržas piepildītā Jelgavas Mūzikas vidusskolas zālē, ne brīvdabas estrādē Uzvaras parkā vai Pasta salā, bet gan ļoti šaurā lokā inženiera grāmatu kolekcionāra Jāņa Vilka mājās, kur bija ieradies arī pats autors. J.Vilks ir grāmatā minētā skolotāja, vijoļu un ērģeļu būvētāja Augusta Vilka dēls. Klāt bija arī vecais jelgavnieks mūzikas mīļotājs Ēvalds Jermolovs.
122 personu saraksts
E.Zemovičs stāsta, ka grāmata “Koncertdzīve Jelgavā 1920–1940” ir tapusi, apkopojot materiālus Rakstniecības un mūzikas muzejā, strādājot arhīvā, pētot publikācijas presē, bibliotēkā, kā arī “liekot aiz auss” veco mūziķu stāstīto. Ar mūziķiem E.Zemovičam runāt ir viegli, jo pats ilgus gadus bijis orķestra mākslinieks.
“Jau sen esmu par to domājis, ka Latvijas mūzikas vēsturē ir daudz neapzinātu plankumu. Daudz mūziķu veselām paaudzēm ir nākuši un gājuši. Taču paliek aizmirstībā. Pamazām esmu sācis. Apzināju Rīgas, Jūrmalas koncertdzīvi. Tagad pienāca kārta Jelgavai, kas vēsturiski ir izcils mūzikas dzīves centrs,” stāsta grāmatas autors. Visgrūtākais bijis sagatavot personu rādītāju. Tas unikāli sniedz kodolīgu 122 ar Jelgavu un tās apkārtni saistītu mūziķu, mūzikas pedagogu, kā arī mūzikas instrumentu būvētāju radošās darbības raksturojumu.
“Latvijas mūzikas dzīves kontekstā Jelgava ir nepelnīti piemirsta un pat apieta,” grāmatas ievadā raksta E.Zemovičs. Viņš uzsver, ka 20. gadsimta 20.–40. gados Jelgavā darbojās Skolotāju institūts, Tautas konservatorija, kas devuši lielu ieguldījumu arī mūziķu izglītošanā. Koncertus rīkoja Jelgavas filharmonija, kuras padomē bija pilsētas galva Hugo Štolcs, slimnīcas direktors Augusts Dargēvics un citi inteliģences pārstāvji. Taču Jelgavas koncertdzīves pirmsākumi ir meklējami vēl Kurzemes un Zemgales hercogistes galmā, kur jau 17. gadsimta pēdējā ceturksnī darbojās kapela kapelmeistara, vijolnieka un komponista Johana Fišera vadībā. 19. gadsimta otrajā pusē pilsētas kapela Paula Kofska vadībā koncertēja arī Ķemeros, kur par ārstu strādāja kapelmeistara brālis. Grāmatas autors uzsver Jelgavas Latviešu biedrības nozīmīgumu kultūras dzīvē. Tās paspārnē darbojās teātris un koris. E.Zemovičs atgādina par Jelgavas Latviešu biedrības un tās priekšsēža Jāņa Čakstes rīkotajiem 4. Vispārējiem latviešu Dziesmu un mūzikas svētkiem Jelgavā 1895. gadā.
Kaut alga mazāka, līmenis auga
Uz grāmatas “Koncertdzīve Jelgavā 1920–1940” vāka redzams Vācu amatnieku biedrības dārzs, kur no 1930. līdz 1940. gadam regulāri notika simfoniskās mūzikas koncerti (šis kultūras parks nav saglabājies, tas aptuveni atradies Akadēmijas ielā starp LLU Vides un būvzinātņu fakultāti un Amatniecības vidusskolu). Grāmata stāsta, ka pirmais simfoniskās mūzikas koncerts Jelgavā notika 1923. gada 28. aprīlī. To spēlēja Valsts darbinieku biedrības Jelgavas nodaļas orķestris diriģenta Antuāna Karlē vadībā, kas vēl nebija pastāvīgs mākslinieciskais kolektīvs. Publikas vēlme pēc sava pilsētas orķestra pastiprinājās, kad Jelgavā koncertus sniedza Latvijas Jaunatnes savienības simfoniskais orķestris, Rīgas simfoniskais orķestris, Nacionālās operas simfoniskais orķestris un Latvijas Universitātes Akadēmiskās mūzikas biedrības simfoniskais orķestris. Raksturojot 20. gadu Jelgavu, E.Zemovičs uzteic Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka pūtēju orķestri Ernesta Kuškevica vadībā un 16. Jelgavas Aizsargu pulka orķestri Teodora Reinholda vadībā. Gan karavīri, gan aizsargi bieži Jelgavā sniedza bezmaksas koncertus, bet abi minētie kapelmeistari uzstājās arī kā simfonisko koncertu diriģenti.
Par Jelgavas simfoniskās dzīves zelta posmu E.Zemovičs sauc laiku no 1930. līdz 1940. gadam, kad regulārus koncertus sniedza Jelgavas simfoniskais orķestris ar trīsdesmit mūziķiem Leonīda Vīgnera un Aleksandra Vintera vadībā. Sākotnēji orķestri uzturēja Jelgavas pašvaldības darbinieku arodbiedrība, bet, kad atklājās, ka ieņēmumi no koncertiem ir ievērojami mazāki nekā izdevumi, koncertu rīkošanu pārņēma 1931. gadā izveidotā Jelgavas filharmonija. Grāmatas autors piezīmē, ka Jelgavas simfoniskajam orķestrim bija raksturīgs ļoti mainīgs sastāvs, kas saistīts ar salīdzinoši zemo mūziķu atalgojumu. Tomēr tā mākslinieciskais līmenis auga.
Padomju okupācijas laikā un līdz pat mūsdienām regulāri simfoniskās mūzikas koncerti Jelgavā nav notikuši. Kā secina E.Zemovičs, iespējams, šo situāciju ietekmēja Jelgavas atrašanās Rīgas tuvumā, laba satiksme starp abām pilsētām, kā arī “vispārējais sadzīves un izklaides mūzikas uzplaukums Latvijā un pasaulē”.
Mediņš, Vīgners, Kauliņš…
Runājot par personībām Jelgavas koncertdzīvē 1920.–1940. gadā, grāmatā daudz uzmanības veltīts komponistam, diriģentam un pedagogam Jēkabam Mediņam. E.Zemoviča apkopotajā unikālajā Jelgavā izskanējušo pirmatskaņojumu sarakstā Mediņa komponēto skaņdarbu ir visvairāk. Taču viņš bija arī Jelgavas Tautas konservatorijas dibinātājs, direktors un pedagogs, Jelgavas filharmonijas vadītājs, ērģelnieks Jelgavas Annas, Svētās Trīsvienības un arī Kalnciema–Klīves baznīcā. Dzīvojot Jelgavā, Mediņš arī sastādīja mācību grāmatu solfedžo. E.Zemovičs domā, ka “gluži nepieciešami ir nopietni pētījumi un monogrāfija” par šo izcilo personu, kurš bija jelgavnieks divdesmit gadu.
Pie Jelgavas mūzikas dzīves izcilībām E.Zemovičs pieskaita arī ērģelnieku, diriģentu, komponistu, žurnāla “Mūzikas Druva” izdevēju Ati Kauliņu, kas Jelgavai atdeva 46 gadus no savas dzīves un gāja bojā 1944. gada vasarā, kad, cenšoties paglābt no kara posta kocertflīģeli, ceļā uz Krimūnām tika sabraukts ar tanku. A.Kauliņam par godu 1998. gadā tika sarīkota izstāde. 90. gados viņa tuvinieki, īpaši mazmeita Ruta Cirša, iestājās par to, lai tiktu veidota memoriālā siena Alunāna parkā, kas būtībā ir Jāņa baznīcas kapi, kuros apbedīts arī A.Kauliņš.
Pie lielākajām Jelgavas mūzikas dzīves izcilībām E.Zemovičs pieskaita arī diriģentu, komponistu un pianistu Olģertu Kreišmani, kas Jelgavā darbojās no 1932. līdz savai nāvei 1945. gadā, diriģentu, pedagogu un komponistu Leonīdu Vīgneru, kam pēc konservatorijas beigšanas Jelgava ir pirmā darba vieta. Daudz atzinības grāmatas autors veltījis arī savam pirmajam skolotājam un Dobeles Mūzikas skolas dibinātājam Jūlijam Grūtupam, kura skatuves mākslinieka un pedagoga ceļš lielākoties ritēja Jelgavā.
Elmārs Zemovičs
■ Dzimis 1938. gadā Rīgā.
■ Mācījies Dobeles Mūzikas skolā klarnetes un obojas spēli, pabeidzis Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu, Latvijas Valsts konservatoriju kā obojists.
■ No 1962. līdz 1985. gadam Latvijas Valsts simfoniskā orķestra (tagad Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris) mākslinieks, oboju grupas otrais koncertmeistars.
■ No 1966. līdz 1987. gadam obojas klases pedagogs Latvijas Valsts konservatorijā (Latvijas Mūzikas akadēmijā). Turpat no 1994. līdz 1999. gadam lektors mūzikas vēsturē.
■ No 1987. līdz 2010. gadam Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieks, ilggadējs Mūzikas nodaļas vadītājs.
■ 2017. gadā publicē grāmatu “Simfoniskā koncertdzīve Jūrmalā līdz 1940. gadam.”
■ 2018. gadā publicē grāmatu “Trīs Rīgas simfoniskie orķestri”.
