Nezinu, vai, noskaidrojot Vatikāna pilsoņu skaitu (kā nesen publiskots – 540 vīrieši un 32 sievietes), anketas tika aizpildītas elektroniski vai arī tautas skaitītāji spēja fiziski ielūkoties katrā miteklī. Latvijā iedzīvotāju krietni vairāk (vienā viesnīcā pat varētu nesatilpt, kā populārā anekdotē prāto ķīnieši), tāpēc arī vairāk pūļu un līdzekļu jāiegulda.To, ka uzdevums izpildāms, apstiprina jau minētie ķīnieši, kas 1,34 miljardus iedzīvotāju savā valstī taču spējuši saskaitīt. Un paveikuši to tautas skaitīšanā – norisē, kas šajās dienās tā satraukusi Latvijas iedzīvotāju prātus.Pases numurs izrādījies pārāk vārgs drošības kods, lai savai skaitīšanas anketai internetā varētu piekļūt tikai es pats (vai persona, kurai esmu uzticējis «pieskaitīties» manā vietā). Dīvaini, ka pirms 1. marta nevienam no tautskaites rīkotājiem šāda doma prātā neienāca.Tautas skaitīšana varēja būt labs aizsākums, lai pat tīmekļa ikdienas nelietotāji liktu lietā publiskajās bibliotēkās apgūtās e-prasmes. Ne katrs, kam ir pase, ir arī interneta bankas klients vai e-paraksta īpašnieks, tāpēc nu elektroniskā «pieskaitīšanās» pieejama krietni mazākam iedzīvotāju skaitam.Aizpildot anketu (nācās atcerēties internetbankas paroli), izrādījās, ka liela daļa atbilžu jau gatavas. Un ne tāpēc, ka kāds būtu ļaunprātīgi «ielauzies» anketā – mans un mājas vecums un vēl šis tas jau apzināts no citiem reģistriem. Nācās atzīties, vai mazgājos vannā un dušā (cik bieži – nejautāja), vai runāju latgaliski. Citiem vārdiem – statistika. Bet kādu ļaundari gan šie «atklājumi» ieinteresētu, nesapratu. Tāpat kā nesaprotu, kam var «ieriebt», izvairoties no skaitīšanas. «Statistikas darba pamatprincips ir sadarbība un savstarpējā uzticība,» klāsta Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece Aija Žīgure. Skumji, ja mūsu zemē uz to balstīties nevar.
