Divpadsmit gadu – daudz vai maz? Pasaules vēstures tecējumā tam ir maza nozīme. To drīzāk ietekmē gadu desmitu un gadsimtu laikā notiekošais.
Divpadsmit gadu – daudz vai maz? Pasaules vēstures tecējumā tam ir maza nozīme. To drīzāk ietekmē gadu desmitu un gadsimtu laikā notiekošais. Atcerēsimies kaut vai Anglijas un Francijas Simtgadu karu, kas savā virpulī ierāva daudzas paaudzes. Tajā pašā laikā divpadsmit gadiem var būt milzīga un nepārvērtējama nozīme vienas valsts un katra cilvēka dzīvē. Šodien, dzīvojot Latvijai un ikvienam tās iedzīvotājam būtiska lēmuma priekšvakarā, kad jāpasaka savs «par» vai «pret» Eiropas Savienību, der atcerēties kādu nesenas vēstures notikumu.
Vakar apritēja divpadsmitā gadskārta, kopš izgāzās valsts apvērsums. 1991. gada 19. augusta rītā uzzinājām, ka varu Padomju Savienībā ir pārņēmusi Ārkārtējā stāvokļa komiteja ar toreizējo PSRS viceprezidentu Genādiju Janajevu priekšgalā. Pēc dažām dienām, 21. augustā, komitejas locekļi tika arestēti, bet Latvijas Republikas Augstākā Padome (AP) pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Tas noteica, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme. Par spēku zaudējušu atzina tikai pirms nepilna gada pieņemtās 1990. gada 4. maija deklarācijas 5. punktu, kas paredzēja pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai «de facto». Tas bija starta signāls PSRS krišanai. Tas bija arī sākums Latvijas atpakaļceļam demokrātiskās pasaules apritē.
Vai tagad vēl atceramies, ka tajās dienās, lai iegūtu informāciju par to, kas notiek, radiostaciju viļņos atkal meklējām «ienaidnieka balsis», kā to bijām darījuši iepriekšējās desmitgadēs? Konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» toreizējā Latvijas AP pieņēma pulksten vienos dienā, bet jau pēc stundas padomju armijas desantnieki aizvācās no Doma laukuma. Tās pašas dienas vakarā viņi pameta Latvijas Televīzijas ēku un Radio namu. Krievijas Augstākā Padome atzina mūsu ziemeļu kaimiņu Igaunijas neatkarību, bet Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs nāca klajā ar aicinājumu pārējām pasaules valstīm atzīt Baltijas valstu neatkarību. Atcerēsimies, ka 1991. gada augusta puča izgāšanās ievadīja PSRS sabrukumu, un tā paša gada beigās nācās atzīt, ka PSRS ir beigusi pastāvēt. Vai atceramies, ka 22. augustā pirms divpadsmit gadiem Islande kļuva par pirmo valsti, kas atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu. 2. septembrī to pašu izdarīja Amerikas Savienotās Valstis, bet 4. septembrī – PSRS Tautas deputātu kongress. Pēc mēneša Latviju uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā.
Neatkarības atjaunošana notika pēkšņi, un, ar laika distanci lūkojoties, var uzskatīt, ka esošie un topošie Latvijas politiķi tik straujam pavērsienam nebija nobrieduši. 1991. gads iezīmēja arī lūzuma punktu Latvijas ekonomiskajā attīstībā.
Protams, ne visiem tagad, kad pagājuši divpadsmit gadi, klājas labi. Bagātībā iedzīvojušies tikai nedaudzi. Bet vai tad toreiz bijām pārliecināti, ka tūlīt pār mums visiem bez izņēmuma nolīs bagātības lietus? Kļūsim turīgi bez smaga un nopietna darba? Toreiz nedomājām par savstarpējiem politiķu strīdiem. Toreiz mums likās, ka brīvība ir svarīgāka par visu, ka visi, ar kuriem esam plecu pie pleca stāvējuši uz barikādēm, saglabās ideāli tīru sirdsapziņu, godaprātu…
Mums priekšā stāv Latvijas iesaistīšanās Eiropas Savienībā, kas, tāpat kā neatkarības atjaunošana, skars ikvienu Latvijas iedzīvotāju, kā pilsoni, tā nepilsoni. Ja šajā brīdī nespēsim nodalīt graudus no pelavām, mūsu stāvēšanai uz barikādēm un sapnim par brīvu Latviju būs graša cena.
