Bieži vien nepieradušu cilvēku, braucot kādā daudzdzīvokļu māju liftā, pārņem neomulīga izjūta un piezogas bažas, vai tikai izdosies veiksmīgi sasniegt mērķi.
Bieži vien nepieradušu cilvēku, braucot kādā daudzdzīvokļu māju liftā, pārņem neomulīga izjūta un piezogas bažas, vai tikai izdosies veiksmīgi sasniegt mērķi. Liela daļa Jelgavas namu liftu atstāj nedrošības iespaidu.
Sabiedrības attieksme pret šiem pārvietošanās līdzekļiem ir ļoti nežēlīga. Gandrīz ikvienā liftā uz sienām ir sarakstītas rupjības, lielākoties krievu valodā, izrautas vai sadedzinātas pogas, pie sienām salipinātas košļājamās gumijas, izurbināti caurumiņi utt. Kā pievilcīga ēsma lifti kalpo krāsainā metāla zagļiem. Tas, ka nozagts lifta kabīnes slieksnītis, uzreiz nav pamanāms, taču, ja cilvēks atbalstās pret durvīm, kas palikušas bez sliekšņa, pastāv drauds iekrist lifta šahtā.
Liftus apkalpojošo firmu speciālisti gan visi kā viens mierina, ka, par spīti čīkstēšanai un grabēšanai, neviens lifts nekritīs, taču to tehniskais stāvoklis neesot labs. Remontiem un atjaunošanai nepietiekot naudas, taču pagaidām nevienu liftu slēgt neesot pamata.
Ministru kabineta noteikumi paredz, ka lifta lietošanas laiku nosaka tā uzstādītājs. Ja tas nav darīts, lifta ekspluatācijas termiņš ir 25 gadi. Noteikumi gan pieļauj ekspertu pozitīva atzinuma gadījumā šo termiņu pagarināt.
Līdz ar iestāju ES aktualizējas arī prasības namu liftu tehniskos parametrus saskaņot ar ES normām. Latvija sarunās ar ES vienojusies, ka liftu rekonstrukcija atbilstoši ES noteiktajām drošības prasībām jāveic līdz 2012. gadam.
Liftu uzstādīšanas un apkopes firmas “Kone lifti Latvija” ražošanas vadītājs Aleksandrs Eglītis atzīst, ka padomju laikā būvētie lifti neatbilst vairākām Eiropā pieņemtām prasībām – tie būvēti no ugunsnedrošiem materiāliem, durvis nevar atvērt no ārpuses, trūkst avārijas apgaismojuma, nav komunikācijas iespēju ar “ārpasauli”. Lai sakārtotu liftus, vajadzīga liela nauda, un tās šobrīd trūkst.
Var jau būt, ka uz palīdzību var cerēt arī no Eiropas, tādēļ par liftu remontu tiek domāts aizvien intensīvāk. Taču, ja pastāv cerība, ka kādreiz pašvaldības apsaimniekojamās mājas varētu tikt pie labākiem liftiem, tas nenozīmē, ka arī privātīpašnieki vēlēsies tērēt tūkstošiem latu, lai pārbūvētu vertikālos transporta līdzekļus.
Vairāki jelgavnieki, kas liftu izmanto ik dienu, atzīst, ka padomju laika liftos jūtas nedroši un iesprūst tajos gadījies ne vienu reizi vien. Cilvēki neslēpj – ja ir izvēles iespējas un nav jādodas uz kādu no ēkas padsmitajiem stāviem, viņi labāk uz dzīvokli dodas pa kāpnēm. Tomēr ne visi var to izvēlēties – cilvēki ar kustību traucējumiem vai jaunās māmiņas ar bērnu ratiem, ienākuši ēkā bez lifta, uz citiem stāviem pārvietoties nevar vai arī tas sagādā lielas problēmas.
Nereti iedzīvotājiem iznācis iesprūst bojātā lifta kabīnē vai durvīs un lūgt palīdzību glābšanas dienestiem. Statistika par negadījumiem liftos nav pieejama, jo nelaimīgie no salūzušajiem mehānismiem izkļūst gan pašu spēkiem, gan nākot talkā kaimiņiem, glābšanas vai namu tehnisko dienestu darbiniekiem.
