Vakar Jelgavā ieradās, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju apmeklēja un arī «Ziņu» redakcijā ciemojās grāmatizdevēju Stefenhāgenu firmas pēdējā īpašnieka Heinriha Šaka-Stefenhāgena mazmeita Karina Berči ar kungu Peteru Berči (Karina.
Vakar Jelgavā ieradās, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju apmeklēja un arī «Ziņu» redakcijā ciemojās grāmatizdevēju Stefenhāgenu firmas pēdējā īpašnieka Heinriha Šaka-Stefenhāgena mazmeita Karina Berči ar kungu Peteru Berči (Karina, Peter Bertschy).
Muzeja un tāpat «Ziņu» interesi par grāmatizdevēju Stefenhāgenu darbību Jelgavā Karinas kundze un viņas dzīvesbiedrs uzņēma ar patiesu prieku un atzina, ka patiesībā šādu interesi nav pat gaidījuši. Pirmoreiz viņi Latvijā bijuši 1980. gadā, pēc tam 1995. un 1996. gada vasarā, kad apmeklējuši arī Jelgavu, taču neko daudz toreiz nav izdevies uzzināt. Bet šovasar abām pusēm jelgavniekiem un arī Karinai Berči sarunās atklājās diezgan daudz jaunumu, bet vēl vairāk minējumu un tālāk pētāmu faktu.
Karina Berči, dzimusi Šaka-Stefenhāgena, ir Stefenhāgenu firmas, kas reiz izdeva pašu pirmo avīzi latviešu valodā, pēdējā īpašnieka Heinriha Šaka-Stefenhāgena mazmeita. Karinas vectēvs uzņēmumu vadījis laikā no 1880. līdz 1919. gadam. Divdesmitajos gados viņš izceļojis uz Vāciju, paņemdams līdzi arī savu vecvecāku Vilhelma Petersa-Stefenhāgena un Augustes Petersas-Stefenhāgenas (dzimušas Hūgenbergeres) portretgleznas. Abi portreti tagad nonākuši Berči ģimenē. Viens no viņiem, kā bērnībā redzējusi Karina, bijis lodes cauršauts. Muzeja darbiniekiem Karinas kundze rāda abus portretus krāsu uzņēmumos. Viņai līdzi arī kopija no pašai pagaidām vēl nenoskaidrota izdevuma, kur sīki aprakstīts viss Stefenhāgenu dzimtas ciltskoks. Daudzviet pie dzimšanas un miršanas datumiem pavīd Jelgavas (Mittau) vārds. Ar acīm vien, bez īpašas iedziļināšanās, ir grūti izsekot krustu šķērsu saaudumiem vācu dzimtās, un Karina Berči apsola muzejam atsūtīt ciltskoka zīmējumu.
Noslēpumainā kaste
Karinas kundze, kam nupat apritējuši 60 gadu, savā ģimenē ir jaunākā māsa. Tēvs Johans Frīdrihs Šaks Stefenhāgens, kuram šogad apritētu 100, jau miris, bet mātei 97 gadi, un viņa pārcēlusies uz dzīvi veco ļaužu pansionātā, atstādama jaunākās meitas pārziņā daudzas ar dzimtas vēsturi saistītas relikvijas. Noteikti daudz kas interesants, pēc Karinas kundzes domām, glabājas arī kastē, kas atrodas pie viņas vecākā brāļa, bet 71 gadu vecais kungs līdz šim jaunākās māsas interesi par kasti ikreiz atvēsinājis ar atrunām, ka tās lietas nevienu nevarot interesēt.
Nu es atkal mēģināšu tikt kastei klāt, smēja Karina Berči, pārliecinājusies, ka Jelgavas muzejā glabājas krietns daudzums materiālu par Stefenhāgenu izdevējdarbību un vēl lielāka ir interese.
Saviļņojoņais mirklis stacijā
Karinas kundzi viņas izcelsme un senču saites ar Latviju interesējušas jau jaunībā, taču tēvs, acīmredzot sāpīgi pārdzīvodams piespiedu aizceļošanu un, kā atzīst meita, būdams ļoti sliktās domās par boļševikiem, nemīlējis par šo tēmu runāt.
Iespējams, ja arī mans vīrs nebūtu saistīts ar Baltiju, šī interese būtu izplēnējusi, spriež Stefenhāgenu atvase.
Bet arī Peteram Berči ir ne mazāk, ko pārdzīvot, uzzināt un skatīt Latvijā. Viņa vecvectēvs Makss Pauls Berči no 1871. līdz 1902. gadam bijis Liepājas pilsētas arhitekts. Starp daudziem viņa darbiem sabiedriskām ēkām un arī privātnamiem ir, piemēram, Cesvaines baznīca, arī Annas baznīca Liepājā, ko Petera kungs ar kundzi šīs vizītes laikā jau paspējuši apskatīt. Arhitekts bijis arī Petera kunga vectēvs Makss Berči un, starp citu, projektējis vairākas ēkas Jelgavā, kuras diemžēl nav vairs skatāmas. Peters Berči dzimis 1933. gadā Rīgā, bet 1939. gadā ģimene izceļojusi uz Vāciju.
Pirmoreiz Karina un Peters Berči uz Latviju atbraukuši 1980. gadā.
Tas bija vilciens Viļņa Rīga. Nedrīkstējām citās pieturās izkāpt, taču apsargātāji bija piedzērušies un nemanīja, ka uz mirkli izkāpu. Nofotografējos Jelgavas stacijā. Pēc tam vēl pa vilciena logu no tilta fotografējām pili. Tas bija saviļņojoši. Mājās rādīju fotogrāfijas tēvam, taču viņš neizrādīja nekādas īpašas izjūtas, un tas toreiz mani diezgan satrieca, atceras Karinas kundze.
Berēi cep speķpļrāgus
Tagad, uzzinot par saviem senčiem līdz šim nezinātas lietas, Karinas kundze arvien labāk sākot saprast savu tēvu viņa rīcību, intereses.
Arī noklausījusies muzeja direktores Gitas Grases stāstu par to, kā dūkstaino gruntsgabalu, kur atradās izdevniecība (bet tagad «Zemgales Ziņu» redakcija), Johans Frīdrihs Stefenhāgens 1775. gadā sāka pārvērst ziedošā ābeļdārzā, Karina Berči pasmaida:
Jā, mans tēvs gan nebija nekāds dārzkopis, taču vienmēr pastiprināti interesējās par dažādām ābolu šķirnēm. Varbūt arī tam nu var atrast izskaidrojumu.
Peteram un Karinai ir dēls un divas meitas, kas arī augot ar interesi par Latviju. Dēls ir vienreiz šeit bijis, bet meitām šobrīd ģimenēs ir mazi bērniņi, un ceļojums tiek atlikts uz vēlāku laiku.
Petera kungs ir tūrisma firmas darbinieks un pavada ceļotāju grupas uz Latviju. Arī šoreiz Berči, starp citu, ieradušies Latvijā ar tūristu grupu, kas atbraukusi uz Dziesmu svētkiem. Pārējie jau aizbraukuši, bet Berči ģimene izmantojusi gadījumu, lai atkal atšķetinātu kādu gabaliņu no savu dzimtu rakstiem.
Vācu tūristiem, pat tiem, kuru senčos nav nekādu saišu ar Latviju, esot par mūsu valsti liela interese, saka Petera kungs. Peters Berči daudz popularizējot Baltiju arī brīvmūrnieku ložā.
Mēs arī mājās daudz ko darām pēc baltiešu tradīcijām, piemēram, cepam speķpīrāgus, piebilst Karinas kundze.
