Tik pacietīgi rudens rauj kokiem pēdējās lapas, vējš izdzenā tumšos lietus mākoņus, un vēl uzspīd saulīte. 13. novembra rīts atnāca ar brāzmainu vēju, un lietus ar maziem pārtraukumiem lija visu dienu. Lai gan valdība to nolēma pārvērst par darba dienu, daudzās Jelgavas rajona kapsētās notika svecīšu svētki. Arī Svētes kapos. Savus mīļos apciemot bija pabijuši daudzi. Kopiņas rotāja ziedi un vainadziņi, sveces dega tik aicinoši un svinīgi. Bet, kad pulksten 13 sākās piemiņas brīdis, no rosīgā palielā pulciņa pie piederīgo atdusas vietām bija palikuši vien daži godprātīgākie apmeklētāji. Skumji, ka cilvēkiem pietrūkst tās vienas pusstundiņas gadā, lai pabūtu kopā. Bet tiem nedaudzajiem, kas ciena mūsu kapu tradīcijas, tieši pulksten 13 kapsētā uzspīdēja spoža saulīte, vējš palīdzēja nožāvēt asaras cilvēku acīs un remdināja skumjas ikkatra dvēselē. Miers un apskaidrība rodas tieši šādos pasākumos. Uzskatu, ka piedalīšanās kapusvētkos un svecīšu vakaros ir svēts mūsu pienākums un tradīciju turpināšanas paraugs bērniem un mazbērniem. Mūsu pienākums būtu atcerēties un godāt savus senčus. Latvijas tik skaistās tradīcijas apbrīno visā pasaulē. Kāpēc mēs paši esam tik vienaldzīgi?
