Nupat Ogrē aizvadītā Eiropas enduro čempionāta trešā posma dalībnieku vidū starp septiņiem Latvijas pārstāvjiem bija arī Eiropas un pasaules junioru čempions, daudzkārtējs Latvijas, Baltijas čempions un vēl ne tik sen pasaules kausa MX1 klases braucējs jelgavnieks Ivo Šteinbergs. Sportists atklāj, ka uz enduro pusi domas svērušās kopš pagājušā gada un pa starpām motokrosam piedalījies arī trīs sacensībās, bet šosezon jaunajam izaicinājumam atdevies jau pilnībā. «Krosā ir daudz sasniegts. Droši vien jau arī to pabraukšu ātruma treniņa pēc, ja sanāks laika, taču enduro – tā ir jauna disciplīna, jauni mērķi, varbūt arī jauni tituli,» apņēmīgi teic motobraucējs.
– Spēcīgajā E2 klases konkurencē Ogrē pēc pirmās dienas biji trešajā vietā, bet divu dienu kopvērtējumā ieņēmi piekto. Vai līdzdalība Eiropas čempionātā arī jau bija starp pirmās enduro sezonas mērķiem?
Galvenais mērķis šosezon ir atzīstami aizvadīt Latvijas un Baltijas čempionāta sacensības enduro un enduro sprintā. No Eiropas čempionāta Latvijas posms, visticamāk, paliks vienīgais, jo pirmajos divos nepiedalījos un uz ceturto rudenī Nīderlandē arī diezin vai aizbraukšu. Ogrē pirmajā dienā līdz pēdējam «dopam» jeb ātrumposmam biju otrais, bet tajā kļūdījos. Otrajā dienā jau lietus izsita no ritma – vairākas kļūmes, kritieni, un finišēju sestajā vietā.
– Kā ir braukt pa meža takām un bezceļiem, ja līdz šim apļots motokrosa trasē skatītāju un līdzjutēju acu priekšā?
Jā, tas ir ļoti atšķirīgi. Ātrumposmos jau sapulcējas arī skatītāji, bet pēc tam – brauc stundu viens pats un cīnies ar sevi. Tur svarīgāka par ātrumu ir spēja izjust moci, lai, piebraucot pie koka vai cita šķēršļa, varētu to pārvarēt. Pasaulē daudzi izbijuši krosisti pāriet uz enduro. Arī tepat Baltijā ir konkurenti, ar kuriem iepriekš esmu motokrosā sacenties, – igauņi Aigars un Martins Leoki, lietuvietis Arūns Gelažninks un citi. Labam krosistam patiesībā vajadzētu spēt braukt enduro, cita lieta – vai viņam tas patīk. Ja esi 18 gadu nobraucis motokrosā, kā es, – pārorientēties nav vienkārši.
– Arī pašu enduristu vidū dzirdēts, ka vienam labāk patīk sprints, otram – klasiskais divu dienu enduro.
Pieņemu, ka sprints var vairāk patikt jaunajiem, bet klasiskais enduro ar divu dienu sacensībām un ap četri simti kilometru šķēršļotā trasē prasa jau nobrieduša sportista izturību. Es šosezon Latvijā un Baltijā braucu gan vienu, gan otru. Katrām sacensībām attiecīgi gatavojos, analizēju un cenšos būt gatavs gaidāmajām grūtībām.
– Vai kopā ar tēvu izbūvētā Šteinbergu trase Cenu pagastā noder arī enduro treniņiem?
Trasi esmu pielāgojis, papildinot ar enduro un superenduro šķēršļiem, arī triāla elementiem.
– Kas ir superenduro un ar ko tas atšķiras no «parastā»?
Superenduro ir sacensības slēgtā trasē, hallē ar mākslīgiem šķēršļiem, un daļēji līdzinās triālam. Latvijā vēl tāda halle tikai top, bet Igaunijā jau ir un notiek arī čempionāts ar sacensībām trīs posmos.
– Igauņi arī te mums priekšā?
Tā ir, enduro igauņi ir mums trīs četrus soļus priekšā. Tātad – ir, uz ko tiekties. Igauņi var uztaisīt arī savu izlasi pasaules nāciju komandu jeb «Six Days Enduro» čempionātam. Mēs vēl nevaram, bet ceru, ka kopīgiem spēkiem to panāksim. Pēc nolikuma komandā jābūt pa vienam braucējam E1, E2 un E3 klasēs plus vēl viens rezervists. Ceru, ka arī mans un manas komandas «CEC I.S. Racing» pienesums to veicinās.
– Un cik ilgam laikam jaunais mērķu plāns sastādīts?
Enduro braucējam, salīdzinot ar krosistu, «vecuma slieksnis» nosacīti ir augstāks, ir disciplīnas, kurās var startēt ilgāk. Vienlaikus šis motosporta veids ir arī bīstamāks, tas nozīmē, ka jābūt labā formā. Katrā ziņā – kamēr jutīšu, ka varu konkurēt un uzvarēt, tikmēr arī startēšu.
Enduro sacensību pamatprincips – bezceļu apvidus šķērsošana. Vērtēšana līdzīga kā autorallijā, tikai ātrumposmu vietā ir speciālie enduro testi (slēgta trase pļavās, mežos, smiltīs, pāri grāvjiem, pauguriem un mākslīgi veidotiem šķēršļiem) un klasiskas motokrosa trases. Pārbraucienos starp testiem sportisti brauc pēc izliktām zīmēm. Katrā pārbrauciena posmā ir noteikts kontrollaiks, par kura neievērošanu pienākas soda minūtes. Uzvar tas, kurš ātrumposmus veic visātrāk un nesaņem kavējumu vai citus laika sodus.
Sacensībās nedrīkst pieņemt palīdzību no malas – mehāniķim atļauts nolikt instrumentus blakus mototehnikai un sniegt sportistam mutisku konsultāciju. Katras dienas izskaņā motocikls jānovieto slēgtajā parkā.
