Stendāls, īstajā vārdā Anrī Beils, dzimis 1783. gada 23. janvārī Francijas dienvidos.
Stendāls, īstajā vārdā Anrī Beils, dzimis 1783. gada 23. janvārī Francijas dienvidos. Šogad un šodien viņam aprit 215. gads.
Par savu bērnību Stendāls raksta:
«Tā bija rūgta sāpju un vilšanās tvertne.»
Klasiskās koledžas ar senajām valodām pamazām aizstāja eksakto zinātņu skolas. Sevišķi Stendālam patika matemātika.
«Es mīlēju matemātiku tādēļ, ka tā necieš liekulību un nenoteiktību, ko es ienīstu visvairāk,» rakstīja Stendāls.
«Vienīgais daiļums stilā ir absolūta precizitāte, » arī šie vārdi pieder Stendālam.
Tieksme maskēties raksturo visu Stendāla dzīvi. Kādā vēstulē viņš raksta:
«Labprāt es valkātu masku un katru dienu mainītu savu vārdu.»
Nav laikam cita rakstnieka pasaules literatūrā, kas ar tādu kaisli mēģinājis katru lietu nosaukt īstajā vārdā, teikt patiesību, raupjo patiesību, bet pats visos iespējamos veidos centies noslēpt savu patieso būtību.
Stendāla kapa piemineklī Monmartras kapsētā iecirsti vārdi, kurus sacerējis viņš pats: «Anrī Beils. Milānietis. Rakstīja. Mīlēja. Dzīvoja.»
Stendāla darbos cilvēks ir egoists kaislība + enerģija. Egoists ar lielu prasmi pats savij ligzdu, kurā nevienu citu nelaiž iekšā, virtuozs, ko saprot tikai daži laimīgie, gardēdis, sev grib iegūt visu okeānu, bet, to nespēdams, cieš, visbrīvākais un visaizņemtākais cilvēks, viņš dara tikai to, ko grib.
Stendāliskam cilvēkam ir ārkārtīgi stipra griba. Viņš ir visuzdrīkstētājs, kas nepazīst šķēršļu. Stendālisko cilvēku raksturo pašsavaldīšanās, nekas viņu nevar satricināt.
Stendāls ir jaunības skaistuma apdziedātājs. Viņa varoņi vienmēr ir žilbinoši jauni un žilbinoši skaisti. Stendāls prasa, lai mākslas darbos attēlo dziļus psihiskus pārdzīvojumus liesmainas kaislības un spēcīgu gribu.
Pie Stendāla pazīstamākajiem darbiem pieskaitāmi «Sarkanais un melnais», «Parmas klosteris», «Lisjēns Revēns».
