20. septembrī devāmies uz vēlēšanu iecirkņiem, lai atdotu savas balsis par vai pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
20. septembrī devāmies uz vēlēšanu iecirkņiem, lai atdotu savas balsis par vai pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Pagājuši tikai pāris mēneši, bet nu referendums šķiet jau pasens notikums. Nobalsojām, un var laimīgi aizmirst. Galu galā nekas jau īpaši mūsu ikdienā nav mainījies. Nedz cenas cēlušās, nedz viesstrādnieku pūļi brāžas uz šopusi. Tomēr tā ir šķietamība, jo paies pusgads un no 1. maija rīta būsim ne tikai Latvijas, bet arī visas apvienotās Eiropas pilsoņi. Ko tas mums nesīs, pašreiz īsti nevarēs pateikt neviens. Pārmaiņas notiks pakāpeniski. Gan tādas, kas mūsu dzīvi padarīs vieglāku un patīkamāku, gan tādas, kas daudziem liks sašutumā skaļi teikt, ka nevajadzēja bāzt galvu tajā Eiropas cilpā. Kā būs vairāk – pozitīvā vai negatīvā –, lielā mērā noteiks arī pašreizējie procesi.
Latvija, tāpat kā daudzas citas mazās Eiropas valstis, vēlas, lai katrai dalībvalstij būtu savs komisārs un lai Eiropas Parlamentā tiktu palielināts minimālo deputātu vietu skaits no četrām uz piecām. Tas Latvijai un mazajām valstīm nodrošinātu daudz lielāku pārstāvniecību šajā institūcijā. Saprotamas iebildes šai vēlmei, jo tas pašreizējo komisāru skaitu palielinātu par desmit. Jāteic, ka šoreiz iebildumi nebūtu jāņem vērā, jo tas ir principiāls jautājums. Likme ir mūsu uzticība, ka netiekam uzskatīti par kaut ko otršķirīgu.
Pirms pāris dienām Itālijas pilsētā Neapolē noslēdzās starpvaldību konference, kurā ES valstu ārlietu ministri apsprieda ES Konstitucionālā līguma projektu, kā arī vienojās par jau pieminēto komisāru skaita palielināšanu. ES prezidējošās valsts Itālijas ārlietu ministrs Franko Fratīni pat uzsvēra, ka lēmums pieņemts, piekāpjoties ES mazo dalībvalstu un kandidātvalstu prasībai. Tiesa gan, vēlāk viņš piebilda, ka lēmumu varētu pēc laika arī pārskatīt. Patiesībā mūsu prasība tikai atgādina pirms dažiem gadiem pašu dalībvalstu pieņemto Nicas līgumu, kas paredzēja, ka jaunajām dalībvalstīm ES Ministru padomē būs tikpat daudz balsu, cik Vācijai, Francijai un Lielbritānijai. Šajā gadījumā Latvijas ārpolitikai jābūt nelokāmai un stingrai, citādi mūsu valsts iedzīvotāji to nesapratīs.
Viens solis sperts, tomēr tas nebūt nav pēdējais, jo pēc dažām dienām Briselē tiksies ārlietu ministri, lai turpinātu diskusijas par ES Konstitūcijas projektu. Cerams, ka pamošanās no eiforijas par referenduma balsojumiem ir notikusi un jaunās dalībvalstis nepieļaus situāciju, ka Konstitūcija radītu supervalsti, kur Latvijas pilsoņiem nebūs pienācīgu balsstiesību. Pašreiz daudz kas liecina, ka izstrādātais Konstitūcijas projekts varētu novest pie tā, ar ko mūs baidīja eiroskeptiķi, – tiks izveidota federāla un pārnacionāla lielvalsts.
Tagad Konstitūcijas projekts balstās uz iedzīvotāju skaitu valstī, un zaudētājas būtu mazās valstis. Nav tiesību pārskatīt Nicas līgumā noteiktās normas. Tas būtu vairāk nekā dīvaini, jo jāvārdu taču teicām, domādami, ka tiksim uzskatīti par līdzvērtīgiem partneriem. Galu galā, vai tas ir demokrātiski, ja pašreiz par Eiropas Konstitūciju, kas paredz lielāku mazo valstu ietekmes samazināšanu, mums nav iespējams nemaz balsot? Par pilntiesīgām dalībvalstīm kļūsim tikai nākamgad, bet jau līdz šāgada beigām tagadējās dalībvalstis vēlas jauno konstitūciju apstiprināt. Var jautāt – ko iegūsim no visas tās jezgas? Jauno dalībvalstu ietekmes samazināšana Konstitūcijas pieņemšanā tagad nozīmē arī ietekmes samazināšanos nākotnē, kas savukārt var novest pie fakta, ka, lemjot par naudas piešķiršanu, lēmumi, kaut vai par finanšu līdzekļu piešķiršanu, var būt mums nelabvēlīgi.
