Kas viņiem kopīgs – no “Taurenīt” līdz Latvijas Republikas prezidentam
Saka – ziemā dzimstot stipri cilvēki. Un tam var ticēt. Katrs no šiem decembra jubilāriem ir paveicis kaut ko, lai būtu pelnījis ieņemt vietu ļaužu atmiņā.
Sirdī ūziņnieks
“Uz ceļa ir kā dzīvē: brauc tas, kas iejūgt māk”– tā teicis slavenā romāna “Ceplis” autors Pāvils Rozītis.
Lai arī Rozītis nav ne dzimis, ne audzis, ne mācījies mūsu pusē, tomēr ciešu saikni atrast varam. Pāvila otrā sieva Alma bija ūziņniece – Ūziņu Meķu saimnieces Otīlijas Frišmanes meita. Kā stāsta novadpētniece Gunita Kulmane: “Pirmās sievas Antonijas dzīve aprāvās traģiski, bērni Viestarts un Dzidra palika bez mātes. Pāvila Rozīša otrajā laulībā piedzima meita Ieviņa. Ieviņas krusttēvs bija Ādolfs Erss. Dēla Viestarta krusttēvs bija rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Par Ūziņu plašajiem un līdzenajiem laukiem Rozītis teica: te jau kilometriem tālu var redzēt peli skrejam. Ūziņos rakstniekam patika, Meķos tapa vairāki viņa darbi. Diemžēl tieši nomaļajos Ūziņu Meķos kara gados gāja bojā Rozīša bibliotēka. Lai kara laikā pasargātu no iespējamas izpostīšanas, tā no Mežaparka mājas tika atvesta uz Ūziņiem, taču tieši šeit krievu zaldāti to sadedzināja. Esot grūti gājis, grāmatas slikti degušas…. Visiem zināmi Rozīša romāni “Valmieras puikas” un “Ceplis”, vien retajam zināms viņa pēdējais romāns “Zemes prieks”, kurš stāsta par man tik mīļajiem Ūziņiem.”
Neliels fragments no romāna “Zemes prieks”: “Lielceļš no Jelgavas uz Vilci iet gar Ūziņiem, aizvien turēdamies krietnā sviedienā no Svētes krastiem. Tādēļ ne tikai vasaras svētdienās, bet arī darba dienās, pa ceļu braucot, var redzēt puišus vai meitas Svētē peldamies, un tad putekļotais lielceļš vairs neliekas tik tukšs. Tas tā gandrīz no pašas Jelgavas, tiklīdz pavērušies Zemgales auglības vārti. Un, kad ir garām Ērmiķu priedēm, tad arī Jelgava aizmirstas pavisam. Nākamreiz atkal Ērmiķu priedēs varēs sagatavoties cienīgi iebraukt Jelgavā un visu dienu pavadīt vaļīgā bezrūpībā. Tā tas ir bijis un ir tagad, kopš ļaudis pa šo ceļu brauc uz Jelgavu un kopš Ērmiķu kalniņš apaudzis priedēm.”
P.Rozīša personībā un dzīves ainiņās ielūkosimies caur viņa draugu atmiņām. Rakstnieka studiju biedrs A.Goba atminas: “Latvieši Šaņavskī bija ne tikai liela minoritāte, bet arī skaļākā. Un skaļākais vienmēr bija mūsu Rozītis. Pamanījis draugus, tur jau viņš nāk – paceltu galvu, smaidīgs, vienmēr optimistiski noskaņots, un smaids likās sakām, ka viņam nupat zināms kāds patīkams jaunums, kuru būs prieks noklausīties arī citiem. Tūlīt viņš spraudās grupiņā un kļuva par tās centru, par turpmāko sarunu virzītāju. Skatoties pēc grūti uzmināmiem cilvēka gara kustības likumiem, dažreiz Rozītis tūlīt stājās opozīcijā, labi vēl neapsvērdams, pret ko īsti vēršas. Viņam dažreiz patika būt opozicionāram tieši opozīcijas dēļ, lai varētu ar kādu pamatīgi ‘izecēties’, kā viņš teica, un tā vingrināties asprātībā, kas viņam ļoti patika.”
Ā.Erss atceras: “Kā skaistāko Kaukāza pieredzējumu Rozītis arvien atcerējās gājienu pa Kaukāza Gruzīnu kara ceļu no Vladikaukāza līdz Tiflisai. Gājienu viņš veicis kopā ar rakstnieku Vainovski. Tur viņi iepazinušies ar mežonīgo kalnu dabu, savdabīgiem ļaudīm un kalniešu dzīves parašām. Otrs izceļojums no Baku Rozīti vedis pa Kaspijas jūru uz Persijas piekrasti. Kaukāzā redzētais un dzirdētais rakstniekam devis ierosinājumus vairākiem literāriem darbiem, kas uzrakstīti pēc atgriešanās Latvijā. Kaukāza iespaids atrodams dzejas krājumos “Zīļu rota”, “Mans korāns”, “Zobens un Lilija”, poēmā “Jaunavības tornis”, stāstu krājumos “Nāves vižņi”, “Granātu ziedi”, “Ceļš uz paradīzi” un “Miglas svilpes”. 1918. gada pavasarī Rozītis kuģī pa Kaspijas jūru un Volgu brauca mājup. Bakū, neatrazdams pircēju savai mantai, kā mēbelēm un virtuves piederumiem, jo sācies bija jau komunistu saimniecisko represiju laiks, viņš savu īpašumu aizvedis uz tirgu, bet, kad arī tad neatradies pircējs, paklusām pazudis – lai mantu ņem, kam tā patīk. Ticis uz Latvijas zemes, rakstnieks ar sievu Antoniju un mazo, uz rokām auklējamo dēlu Viestartu iebrauca Valkā. Kāds aizceļodams Rozītis Valmierā iekāpa vilcienā ar baltu panāmu galvā un sarkanu rozi pogu caurumā, tāds atgriezās Valkā.”
Maģiskās balss īpašnieks
Lai arī zemi pārklājis sniegs un pa brīdim var pamanīt tik kādu zīlīti meklējam maizes drupačiņas, 5. decembrī domās sāk skanēt dziesma par taurenīti.
Toreiz ceļmalā ziedēja jasmīns
Gāju vientuļš bez mērķa kaut kur
Kad kā sapnī pēkšņi pretī nāci smaidoša
Tā kā taurenītis laukmalē.
Piedz.
Taurenīt, mans taurenīt,
Tavi glāsti vij kā zīds
Taurenīt, mans taurenīt,
Atlido uz īsu brīd.
Tavu acu kvēlošās dzīles
Mīlas atvarā lika man grimt
Tavu skūpstu simfonijā laiks apstājās
Bet tad projām man bij jāsteidzās.
Viss ir kluss, tik vējiņš dzied dziesmu
Debess jūrā mākonis slīd
Kas to zin, kur gan būs tas nonācis rīt
Gribētos man viņu pavadīt.
Un neba bez iemesla. Tieši šajā dienā dzimis leģendārais dziedātājs Ilmārs Dzenis. Viņš pasaulē nācis skolotāju ģimenē, savu mīlestību pret mūziku mantojis no vecākiem, kuri bija čakli skaņuplašu pircēji, mājās bija klavieres, tēvs spēlēja vijoli. Jau bērnībā zēns iemācījās spēlēt klavieres un mutes harmonijas, iepazina un iemīļoja ne tikai mātes dziedātās tautasdziesmas, bet arī tolaik populāro dziedoņu Aleksandra Kortāna, Marisa Vētras, Tāļa Matīsa, Edvīna Krūmiņa repertuāru. Šīs Latvijas pirmās brīvvalsts laika dziesmas vēlāk kļuva par būtisku sastāvdaļu I.Dzeņa repertuārā.
Ilmāra tēvam piederēja lauku saimniecība “Dzeņi” Sventē. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Jelgavu, no kurienes Otrā pasaules kara laikā Ilmārs ar māti devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Latviešu nometnē Eslingenā pabeidza vidusskolu, tur arī sākas viņa mūziķa gaitas. Jauneklis apmeklēja klavieru privātstundas, muzicēja vietējā ballīšu ansamblī, dziedāja Eslingenas latviešu vidusskolas zēnu korī.
Pats Ilmārs par savu dzīvi teicis: “Mana dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders. Latvijā tā ritējusi vai visos novados, tāda čigānu dzīve bijusi. Piedzimu Daugavpils Sarkanā Krusta slimnīcā, bet bērnības vasaras pagāja Sventes pagastā, starp Ilūksti un Daugavpili, kur vecākiem bija lauku saimniecība. Abi gan bija skolotāji, tēvs strādāja Priedainē, kas pie Daugavpils, mamma – Krāslavā, pēc tam dabūja darbu Jelgavā, kurp pārcēlāmies, un es pabeidzu Jelgavas Skolotāju institūta pamatskolu. Paspēju, jo 1944. gada decembrī atstājām Latviju – mēs ar mammu, bet tēvs palika Latvijā, pateicis, ka atstās to “kopā ar pēdējo zaldātu”. Neizdevās, jo viņu – tolaik Aizputes pilsētas vecāko – aizveda uz Sibīriju, kur viņš sabija astoņus gadus. Mēs ar mammu nonācām Eslingenē, bet 1950. gada 24. jūnijā, tieši Jāņu vakarā, iekuģojām Amerikā. Te laipna Sarkanā Krusta dāma iedeva mums trīs dolārus (par kuriem pirmām kārtām nopirku “kožamgumijas”), un devāmies uz Klīvlendu, kur mammai bija sarunāta kalpones vieta.”
Izceļojis uz ASV, I.Dzenis 30 gadu pavadīja Čikāgā, kur sāka ar smagu fizisku darbu dzelzslietuvē, absolvēja augstskolu kā būvinženieris, iztiku pelnot ar šo profesiju. Mūzika visu viņa muzikālās karjeras laiku bija vaļasprieks. Studiju laikā pievienojies studentu korporācijai “Fraternitas Metropolitana”.
1962. gadā I.Dzenis iesaistījās Alberta Legzdiņa dibinātajā grupā “Čikāgas piecīši” – dziedāja solo (“Ceriņi”, “Es redzēju jūriņāi” u.c.) un kopējā ansamblī, spēlēja akordeonu, ģitāru, citus instrumentus. Apgūta kontrabasa un bandžo spēle. I.Dzenis tulkoja ārzemju dziesmu vārdus, skaņdarbus iekļaujot grupas repertuārā. Viņa liriskie un sentimentālie priekšnesumi, latviešu dziesmu atskaņojumi līdzsvaroja grupas repertuārā būtisko humoru un satīru. Ar I.Dzeņa līdzdalību 10 gadu laikā izdotas sešas “piecīšu” skaņuplates, notikuši neskaitāmi koncerti trimdas latviešu publikai, to vidū ASV, Kanādā, Austrālijā. Ar laiku nebeidzamie koncertceļojumi mūziķi nogurdināja, viņš no grupas aizgāja, ar kolēģiem saglabādams labas attiecības, nereti turpmāk tikušies koncertos.
1972. gadā I.Dzenis sāka solokarjeru, dziedot sev patīkamas dziesmas, tās ieskaņojot skaņuplatēs un ar šo repertuāru uzstājoties koncertos vai nu solo, vai veidojot mūziķu grupu. Pirmā solo skaņuplate “Vēl tu rozes plūc” izdota 1972. gadā, ar nosaukumu un saturu piesakot I.Dzeņa interesi par 20. gadsimta sākuma latviešu dziesmām. Sekoja albums “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” un skaņuplate “Tik dēļ jums, daiļās dāmas!”. Tajās iekļautas latviešu tautasdziesmas un tradicionālās dziesmas (“Pūt, vējiņi”, “Pie Dzintara jūras”, “Dažu skaistu ziedu” u.c.), Alfrēda Vintera un citu autoru sacerētas melodijas no 30. gadu “Bellacord-Electro” skaņuplatēm, arī Amerikā saklausītas dziesmas un populāri Rietumeiropas hiti – “Taurenītis”, “Dilaila”, “Lusile”, “Krodziņā” u.c. I.Dzeņa repertuārā bijušas arī 70. gados Padomju Latvijā sacerētas, piemēram, Edmunda Goldšteina (“Deviņvīru spēks”) un Elgas Igenbergas (“Pie Aiviekstes”), kompozīcijas, tādējādi iepazīstinot arī trimdas tautiešus ar Latvijas mūzikas novitātēm.
Okupētajā Latvijā I.Dzeņa ieskaņojumi izplatījās kā kopijas no skaņuplatēm magnetofona lentēs, ne radio, ne televīzijā tie netika pārraidīti, šīs mūzikas izplatīšana bija nelegāla. Vairākas I.Dzeņa skaņuplates iekļautas padomju ideoloģijai nevēlamo sarakstā. 70. gadu 2. pusē Čikāgā I.Dzenis izveidoja grupu “Ilmārs Dzenis un kompānija”, kurā muzicēja dziedātāja meita Sandra, Vilnis Gagainis, Pēteris Ozols.
1991. gadā notika pirmā I.Dzeņa 12 koncertu turneja “Smaidi draugs” Latvijā kopā ar Gunāra Rozenberga vadīto Latvijas Radio bigbendu.
Pavēra skatu uz noslēpumaino teātra pasauli
1931. gada 6. decembrī dzimis vīrs, kurš publicējis rakstus par tik daudziem ievērojamiem ar teātri saistītiem cilvēkiem, bet pats savu dzīvi, šķiet, paslēpis aiz priekškara. Viktora Hausmaņa vārds zināms ikvienam, kuru interesē teātris, aktieri, īpaši Jelgavas teātra vēsture. Jo tieši viņš sarakstījis grāmatu “Jelgavas teātris”, kuru savā darbā izmanto gan kultūras vēstures skolotāji, gan pilsētas gidi.
V.Hausmanis – latviešu literatūrzinātnieks un teātra pētnieks, kura kontā ir ap 30 grāmatu par un ap teātri, kā arī neskaitāmi zinātniski pētījumi un raksti. Alma Abele, Velta Līne, Lilija Ērika, Lilita Bērziņa, Felicita Ertnere, Rainis, Rūdolfs Blaumanis, Ādolfs Alunāns un daudzi jo daudzi citi ir viņa grāmatu galvenie varoņi.
V.Hausmanis dzimis Zaļenieku pastnieka ģimenē, dzīvojis Zaļenieku Baznīckrogā. Skolas gaitas sācis Zaļenieku pagastskolā, vēlāk vecāki pārcēlās uz Jelgavu. Beidzis Jelgavas Pedagoģisko skolu, Latvijas Valsts pedagoģisko institūtu. Kopš 1957. gada strādājis Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, kopš 1973. gada direktora vietnieks zinātniskajā darbā, no 1983. līdz 1999. gadam – direktors. Teātra darbinieku savienības, Rakstnieku sabiedrības biedrs. No 1989. līdz 2001. gadam Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas vadītājs. Mārtiņa Zīverta fonda priekšsēdētājs.
Prezidents, kurš neiesniedza Saeimai nevienu likumprojektu
Alberts Kviesis bija Latvijas Republikas prezidents no 1930. gada līdz 1936. gadam. Viņš pamatā turpināja abu priekšgājēju tradīcijas, ar bezpartejisku objektivitāti un nosvērtību balstot demokrātiju, veicot amata funkcijas un cienīgi reprezentējot valsti. A.Kviesis mēģināja iespējami izvairīties no iejaukšanās valdības likumdošanas darbā. Turpināja atbalstīt arī mūzikas dzīvi, uzņēmās Vispārējo Dziesmu svētku protektora un goda kuratorijas priekšsēdētāja posteni. Otrais Latvijas Valsts prezidents, kas 1933. gadā oficiāli viesojās kaimiņvalstī – sabiedrotajā Igaunijā.
A.Kviesis dzimis 1881. gada 22. decembrī Kalnamuižas (Tērvetes) pagastā. Pirmo izglītību ieguvis mājās pie vecākiem. Tālāk mācījies Jelgavas ģimnāzijā. 1902. gadā iestājās Tērbatas Universitātes Tieslietu fakultātē. Pēc studijām strādāja Jelgavā par advokātu, aktīvi piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, bija Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieka vietas izpildītājs un Sarkanā Krusta Jelgavas latviešu komitejas loceklis.
1917. gada 25. aprīlī Tērbatā A.Kviesis piedalījās Kurzemes zemes sapulcē, kur viņu ievēlēja Kurzemes pagaidu zemes padomē. Tajā pašā gadā Tērbatā latviešu juristu kongress ievēlēja A.Kviesi Tērbatas latviešu juristu birojā, kur viņš piedalījās latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību un jaunas tiesu iekārtas apspriešanā. 1918. gadā bija Latvijas Tautas Padomes delegātu vidū un tika ievēlēts par Tautas Padomes priekšsēža Jāņa Čakstes vietnieku tieslietās. Pirmajos Latvijas brīvvalsts gados A.Kviesis aktīvi strādāja pie tiesu sistēmas izveidošanas. 1919. gadā tika iecelts par Tiesu palātas locekli, 1923. gadā – par Tiesu palātas priekšsēdi. 1927. gadā balotējās prezidenta amatam, taču par prezidentu ievēlēja Gustavu Zemgalu.
1930. gadā A.Kviesis kļuva par prezidentu un 1933. gadā tika ievēlēts atkārtoti. Pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa organizētā apvērsuma 1934. gadā palika amatā līdz pilnvaru beigām (1936. gadam). Pēc apvērsuma prezidents zaudēja reālu varu. Pēc aiziešanas no Valsts prezidenta amata atsāka darbu advokatūrā. 1941. gada 14. jūniju, jau iepriekš zinādams par gaidāmo deportāciju, A.Kviesis pavadīja, slēpjoties nomaļā mežsarga mājiņā Tērvetes pagastā. 1941. gada rudenī turpināja darbu advokatūrā. 1943. gada martā vācu ģenerālkomisārs Latvijā viņu iecēla par hitleriešu izveidotās kolaboracionistiskās latviešu pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektoru. Pēc gada A.Kviesis atstāja amatu sirds slimības dēļ.
Miris 1944. gada 9. augustā uz kuģa “Monte Rosa” klāja, kad tas tikko bija atstājis Rīgas ostu, lai dotos uz Vāciju. Apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Visā savā prezidentūras laikā A.Kviesis neiesniedza Saeimai nevienu paša izstrādātu likumprojektu, nevienu likumprojektu neaizsūtīja atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai, kā arī nesasauca Rīgas pilī nevienu Ministru kabineta sēdi.
