Rinalds Dimiņš, pasaules junioru pauerliftinga šāgada čempionāta piektās vietas ieguvējs, mācās Jelgavas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes ceturtajā kursā un būs pārtikas rūpniecības iekārtu inženieris.
Rinalds Dimiņš, pasaules junioru pauerliftinga šāgada čempionāta piektās vietas ieguvējs, mācās Jelgavas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes ceturtajā kursā un būs pārtikas rūpniecības iekārtu inženieris. «Tīri apmierinoši,» viņš saka par savu līdz šim augstāko sportisko sasniegumu. Latvijas rekordus, kuru skaits jau sniedzas pāri trīsdesmit, viņš vairs īpaši neskaitot. Viens no tiem uzstādīts arī pasaules čempionātā Bratislavā, kur pietupienos ar svaru stieni Rinalds sasniedzis 277,5 kilogramus, bet summā – 747.
Kāpēc pauerliftings?
«Tā ir spēka trīscīņa,» skaidrības labad Rinalds starptautisko nosaukumu var latviskot. «Sastāv no pietupiena ar svaru stieni uz pleciem, stieņa spiešanas guļus no krūtīm un vilkmes no zemes (maksimālais svars, ko var atraut no zemes, iztaisnojot muguru).» Rinalda gadījums neesot klasiskais, kad spēkos vājāks zēns ar smagumu cilāšanu cenšas kļūt vīrišķīgāks. Viņu Dievs jau no mazotnes šajā ziņā apveltījis. Par pauerliftingu izdzirdējis, mācīdamies Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, kur treneris Andris Siksnis viņu no svaru bumbām mudinājis pievērsties kaut kam nopietnākam. Svarcelšanai, kas, pēc Rinalda skaidrojuma, ir spēka, ātruma un veiklības apkopojums, viņš bijis jau par vecu, tāpēc izvēlējies šo trīscīņu – «tīra spēka izpausmi». Vai tas nozīmētu tikai cilāt svarus treniņos ik dienu un pēc tam uzvarēt sacensībās? «Spiež, rauj un ceļ daudzi, bet viņiem nezkāpēc neiet uz priekšu,» pasmaida Rinalds, jo muskuļi, lūk, esot kaprīza lieta. Tie prasa mainīt metodikas, rakņāties grāmatās, sastādīt plānus, tāpēc treniņš – tā galvenokārt ir intelektuālā piepūle.
Priekuļi un Dimiņu tradīcijas
Pēc visa spriežot, Dimiņi ir stipra gara un tradīciju cilvēki. Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā Rinalds bijis audzēknis jau trešajā paaudzē. Pirmās brīvvalsts laikā to agronomijas specialitātē beidzis viņa vectēvs Fridolīns Dimiņš, sešdesmitajos gados – tēvs Frīdis, kas vēlāk ar izcilību absolvējis Lauksaimniecības akadēmiju. Rinalda vecākais brālis Fredijs izvēlējies citu ceļu – studē ķīmiju LU maģistratūrā un strādā Koksnes ķīmijas institūtā par pētnieciskās laboratorijas vadītāju, tomēr Priekuļi tāpēc nav palikuši bez Dimiņiem.
Tehnikumā Rinaldam ar draugu bijusi sacensība par to, kurš labāk noliks eksāmenus. Pēc tam abi prātojuši stāties LU psihologos. Eksāmenus labāk nolicis Rinalds, bet psihologos iestājies draugs. Tagad viņš esot arī psihologs, šoferis, saišu tinējs un vēl viss kas cits Rinalda sportiskajā brigādē. Bet vēl viens students Dimiņš nu iegājis Lauksaimniecības universitātes vēsturē.
Kārļa Ulmaņa stipendiāts
Šogad jau otro reizi Rinalds izpelnījies Kārļa Ulmaņa stipendiju. Ko tas nozīmē? «Nevis 7 vai 10, bet 30 latus mēnesī,» ir Rinalda pirmā atbilde. Protams, tas esot arī morāls gandarījums un uzliek savus pienākumus. Ikgadējie stipendiāti pulcējas Ulmaņa «Pikšās», kur spriež par viņa darba un piemiņas popularizēšanu. Tradīcija ir arī referāta gatavošana par Kārli Ulmani, kas tiek nolasīts «Māmuļā». Šogad priekšlasījums Rinaldam izpalicis pasaules sacensību dēļ, bet gatavojis viņš to kā turpinājumu iepriekšējā gada tēmai «K. Ulmanis psihoanalītiskā skatījumā». Tas acīmredzot ir apliecinājums joprojām dzīvajai interesei par psiholoģiju? «Tā var teikt,» atbild Rinalds. Viņš joprojām esot dziļā nemierā ar sevi un, kā pats saka, «jo vairāk lasa, jo vairāk «purvā brien»». Tomēr, ja arī sevi joprojām neizdodas pilnībā izzināt, tad tāda psiholoģijas literatūra vismaz dodot iespēju no citiem kaut ko saprast. Ko Dimiņš jaunākais sapratis no Kārļa Ulmaņa? «Skauģi un arī nelabvēļi pūš katrs savā stabulē, bet nevar noliegt, ka Ulmanis bijis diža personība. Savu darbu viņš paveicis, un pašlaik neredzu vēl kādu no Latvijas politiķiem, kas tik daudz varētu veikt.»
Kā var tikt līdz šādai stipendijai? «Labi jāmācās. Nav nemaz tik grūti, vajadzīga vienīgi sistēma un organizētība,» saka Rinalds. Vai tiešām jaunībā iespējama tāda dzīve – pēc plāna? Tik «traki», izrādās, tomēr nav. Pēc treniņiem nogurušais sportists katru vakaru izbaudot, kā tas ir, kad negribas mācīties. No sabiedriskās dzīves – ballēm, diskotēkām – gan stāvot malā. Bet esot apmeklējis visus Operas svētkus, ejot uz teātra izrādēm. «Tās beidzas noteiktā stundā, un laikus var atnākt mājās,» Rinalds ar smaidu skaidro savu interesi par tik nopietnajām lietām. Bet tikpat labi kā klasiskā opera viņam patīkot roka klasika un krājumā esot visai plaša fonotēka. Vai tomēr nav žēl to vēlāk neatgūstamo ballīšu? «Zaudējuma izjūtu jau rada tikai tas, kam cilvēks piešķir vērtību,» atsaka Rinalds. Šobrīd tās ir mācības un sports, taču viņš nenoliedz, ka nākotnē varētu arī kas mainīties.
Draugi, atbalstītāji un nākotnes nodomi
Bez, tiem, protams, neviens nav tālu pasaulē ticis. Tēvs Rinaldam tāds pragmatisks cilvēks un novērtējot lietas, ar kurām var naudu nopelnīt. Pirmām kārtām tā, protams, ir izglītība, bet, kad valdība izsludinājusi lielas prēmijas pasaules mēroga sportistiem, viņš arī uz dēla svaru stieņa cilāšanu esot sācis skatīties – varbūt kaut kas var sanākt? Mamma, kā jau mamma, dzīvojot līdzi visam. Brālis abu kopīgajās fiziskajās nodarbēs aprobežojas ar svaru stieņa padošanu un nolikšanu, taču līdzdzīvotājs tāpat esot nenovērtējams. Tad vēl Rinaldam ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi jeb precīzāk – četri draugi. Ļoti tuvi. Un draudzene.
«Ja mēs turpināsim progresēt, nākamajā gadā vinnēsim Eiropas un pasaules čempionātos,» jautāts par nākotnes plāniem, pasaules piektais stiprākais juniors atbild vienkāršā un pašsaprotamā tonī. Vēl pēc pāris teikumiem atrodas šifrējums arī daudzskaitļa pirmajai personai: tā ir nelielā komanda, bez kuras Rinalds nevar iedomāties sasniegumus. Pirmām kārtām treneris atlētisma klubā «Apolons» Edmunds Jansons, kas 1991. gadā ieguvis Nopelniem bagātā trenera titulu. Ļoti nozīmīga loma esot arī Rinalda tehnikuma gadu draugam, tagad padomdevējam psiholoģijā un palīgam sacensībās.
Stiprinieku asociācijā, kur pašlaik slavas laurus plūc latviešu spēkavīrs Modris Bergmanis, Rinaldu vēl neuzņem: «Man ir tikai 90 kilogramu.» Taču reāls galaiznākums viņa sportiskajai karjerai tas varētu būt. Katram augumam esot zināms ķermeņa svars, kas nodrošina augstākos panākumus, un Rinaldam tas ir 110 kilogramu. Bet kā ar profesionālo un intelektuālo bagāžu? «Jāstartē uz maģistratūru.»
