21. gadsimts jau pašā sākumā ir iezīmējies kā pretrunīgo paradoksu laiks.
21. gadsimts jau pašā sākumā ir iezīmējies kā pretrunīgo paradoksu laiks. No vienas puses, demokrātijas attīstība, šķiet, sasniegusi līdz šim nebijušu stadiju, taču, no otras puses, aizvien vairāk jūtama lielvalstu un militāri attīstītāko valstu vēlēšanās bez jebkādas tiesas un oficiālas apsūdzības uzrādīšanas uzņemties pasaules vai vismaz sava reģiona žandarma lomu. Šādos apstākļos, protams, starpvalstu attiecībām un demokrātijai zūd jebkāda jēga, jo, šķiet, jebkuras valsts kādas teritorijas vai etniskās grupas cīņu par neatkarību laikam nevarēs vairs pabāzt zem ļoti novecojušās izkārtnes «Valsts iekšējās lietas».
To apstiprina arī Izraēlas un Palestīnas attiecību bēdīgais piemērs, kas draud pāraugt reģionālā konfliktā, par ko liecina bez rezultātiem noritējušās divas stundas ilgās ASV valsts sekretāra Kolina Pauela un palestīniešu prezidenta Jasira Arafata sarunas, kuras kāda augsta ranga palestīniešu pašpārvaldes amatpersona nosaukusi par «katastrofālām». Neizdevušās sarunas uzskatāmi papildina aculiecinieku stāstītais, ka trešdien izraēliešu spēki ir veikuši vairākus reidus Palestīnas pilsētā Tulkarmā pēc izsludinātās atkāpšanās, savukārt Kalkilja ir aplenkta. Šķiet, neatliek nekas cits kā piekrist palestīniešu sarunu pārstāvja Saeba Erekata teiktajam, ka Pauels situāciju pamet «daudz sliktāku» nekā pirms savas ierašanās un ka Izraēlas premjerministrs Ariels Šarons ir «torpedējis» Pauela centienus.
Tātad tagad jau var uzskatīt, ka starptautiskās sabiedrības diplomātiskā misija ir cietusi neveiksmi un vienkāršs risinājums šai problēmai ir neiespējams. Visai dīvains izskatās arīdzan Izraēlas ierosinājums organizēt Tuvo Austrumu miera konferenci, kurā nepiedalītos palestīniešu līderis J.Arafats.
Jāšaubās, vai šādām sarunām būs kāds konstruktīvs rezultāts, turklāt ir acīmredzama Izraēlas vēlme visu izlemt arī palestīniešu vietā. Žēl tikai, ka maz tiek domāts par iespējamajiem konflikta attīstības scenārijiem, starp kuriem neapšaubāmi reāls ir arī tāds, ka liela daļa islama valstu varētu atbalstīt palestīniešus, un tad, neaizmirstot situāciju Afganistānā, Čečenijā, kā arī uz Indijas un Pakistānas robežas, notikumi var pavērsties neprognozējamā virzienā. Turklāt uzskatot šādus precedentus par normu (tiem neseko reāla starptautiskās sabiedrības reakcija), tiek atbrīvotas rokas visām agresīvi noskaņotajām lielvalstīm veikt līdzīgas akcijas. Jo, ja jau vieni var to darīt nesodīti, kāpēc par tādiem pašiem nodarījumiem būtu jāuztraucas citiem?
Jāatzīst, ka Latvijas Ārlietu ministrija ir kārtējo reizi pierādījusi savu diplomātisko mazspēju, jo, šķiet, Latvijai nav oficiāla viedokļa Palestīnas jautājumā, kur bez apsūdzības uzrādīšanas un tiesas sprieduma tiek lietā laisti tanki un iet bojā cilviliedzīvotāji. Vai pašu sūrās vēstures mācības būs aizmirsušās pārāk ātri? Politisks gļēvums nedara pievilcīgāku Latvijas tēlu pasaulē.
