Aizvadītās nedēļas nogalē Jelgavas 4. vidusskolā uzņēma teātra ekspedīcijas dalībniekus – teātra mākslas entuziastus no septiņām skolām un ārpusskolas iestādēm.
Aizvadītās nedēļas nogalē Jelgavas 4. vidusskolā uzņēma teātra ekspedīcijas dalībniekus – teātra mākslas entuziastus no septiņām skolām un ārpusskolas iestādēm.
Tam, kas ir teātra ekspedīcija, īsa un zinātniska formulējuma nav. Notiek tas tā: reizi mēnesī kopā pulcējas skolu teātru kolektīvu dalībnieki un režisori, lai neikdienišķā gaisotnē eksperimentētu, pārbaudot savas spējas aizvien jaunu tēmu interpretācijā un situācijās. Lai tā reizi mēnesī sabrauktu kopā no dažādām vietām, vajadzīga kārtīga «blice», nedaudz naudas, azarts un ticība, ka skolēnu teātri kādreiz pieredzēs labākus laikus.
Aktieri un režisori – pēc izlozes
Teātra ekspedīcijā «pierakstījušies» un parasti dodas deviņi kolektīvi. Viņu vidū ir Jelgavas 4. vidusskolas teātris «Vējlukturis» ar saviem režisoriem Jāni Ulmi, Hermani Paukšu un Guntu Kusiņu, Dobeles teātris «Pitons» (režisore Velga Līce), septiņi kolektīvi ir no Rīgas. Vai nevarētu paņemt vēl kādu kolektīvu klāt? Režisori skaidro, ka sagatavot, noskatīties un vērtēt deviņas etīdes un tikpat daudz mājasdarbu ir vienas ekspedīcijas dienas galējā robeža. Taču nevienam nav liegts darboties. Kurzemes skolās jau esot šīs kustības sekotāji, kas pulcē novada entuziastus.
Šī ir «Ekspedīcija 8»: jau astoto reizi teātrinieki (šoreiz bez pieminētajiem vēl «Bedre» no Rīgas 34. arodvidusskolas, bērnu un jauniešu nama «Rīdze» teātra studija «Stop», Āgenskalna Valsts ģimnāzijas «Mēs», bērnu un jauniešu centra «Kurzeme» drāmas studija «Te», Rīgas Angļu ģimnāzijas teātra studija «Traģiskais bariņš») pulcējas, lai spēles priekā ieraudzītu sevi katrreiz it kā no jauna. Dalībnieku skaits katrā ekspedīcijas posmā mainās, tas ir atkarīgs no uzdevuma, iespējām atbraukt un vēl citiem apstākļiem.
Ekspedīcijas, varētu teikt, «perpetum mobile» ir režisori, kas aizrautīgi gatavojas katrai nākamajai tikšanās reizei. Tad netiek celti priekšā pienākuma pēc sagatavoti gabaliņi, lai nopelnītu kādu godalgu. Pirms kāda laika gan esot vērtēti labākie aktieri un labākās izrādes, taču vēlāk no tā atteicās: ekspedīcijas uzdevums nav celt uz pjedestāla zvaigznes! Režisorus (bez jau nosauktajiem vēl ir Māris Brinkmanis, Ingūna Gremze, Karīna Šišlo, Ligita Smildziņa, Uldis Krasts, Sanita Duka, Ingmārs Čaklais) vada personiska radoša interese, jo spēles noteikumi paredz, ka iestudējuma režisori tiek sadalīti pa pāriem pēc izlozes, aktieri, ar kuriem viņi strādās, tiek izlozēti, un patiesībā viss ir jārada uz vietas no jauna. «Vējluktura» režisors Jānis Ulmis apliecina: «Lai būtu skatītāji, kas par to interesējas, kas ar to nodarbojas, braucam ciemos pie citiem tādiem pašiem. Tad rodas šis rādīšanas un skatīšanās prieks.» Šajā reizē – par tēmu «Cirks».
«Šī ir liela lieta, ko darāt!»
«Ekspedīcijām» nepieciešami zināmi līdzekļi, lai būtu īstenojama pati ekspedīcijas – ceļošanas – būtība. Nauda nepieciešama, lai brauktu, lai kaut nedaudz samaksātu par režisoru darbu. Kad taujāju pēc idejas un projekta «tēva un mātes», Rīgas Angļu ģimnāzijas teātra studijas «Traģiskais bariņš» režisors Ingmārs Čaklais, viņš – arī Latvijas Dramaturģijas aģentūras vadītājs, situāciju raksturoja visai impulsīvi:
– Tēvs un māte šai lietai ir nenosakāmi, tas ir bārenītis! Vēl jo vairāk tāpēc, ka iespējamie finansētāji to ir atstājuši novārtā.
– Aizsākumi teātra ekspedīcijām meklējami pirms vairākām teātra sezonām, – stāsta Ingmārs Čaklais, – kad Rīgas Angļu ģimnāzijas studija kopā ar toreizējo Imantas Skolotāju institūtu un vēl atsevišķām skolām izdomāja, ka vajag rīkot festivālus, kam skolu teātri ir gatavi: tie nevar satikties sezonas vidū un rādīt izrādes – tad tās vēl tikai top. Lai nevajadzētu tikšanos atlikt no viena līdz otra gada beigām, režisori nolēma tikties reizi mēnesī sestdienās, sarīkot festivālu ar konkrētu uzdevumu. Kad iepriekšējā sezonā redzējām, ka ideja «dzīvo», iesniedzām Kultūrkapitāla fondam projektu, kurā lūdzām finansējumu katram posmam. Mēģinājām pierādīt, ka te tiek darīts kas vērtīgs. Bērni parasti cits citu redz gala izrādē vienreiz – pavasarī –, bet tā ir par maz, lai kontrolētu, kādas izmaiņas notiek ar aktieri, ar kolektīvu kopumā. Šeit ir iespēja redzēt, kā izrādē spēlē dažādu kolektīvu bērni, kas sanākuši kopā tikai uz vienu dienu. Viņi nospēlē un atkal šķiras, un gada izrādē viņi jau spēlē pilnīgi citādi: te viņi ir ieguvuši fantastisku pieredzi. Pēc katra ekspedīcijas posma bērna radošās spējas pārtop jaunā kvalitātē. Tas ir mūsu darbības pamatprincips un mērķis.
Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja divos posmos, un arī Sorosa fonds izteica savā konkursā atbalstu, atmaksājot vienu posmu. Bet šie trīs posmi sen ir beigušies, tagad strādājam bez naudas, toties mums ir morāls gandarījums, jo gan Kultūrkapitāla, gan Sorosa fondā profesionāli teatrāļi saka: šī ir liela lieta, ko jūs darāt. Režisoriem, kuri strādā par santīmiem, ir svarīgi, lai viņus atbalsta. Jo valsts to nedara, Izglītības ministrija neparedz līdzekļus atšķirībā no deviņdesmito gadu sākuma, kad samaksas sistēma vēl bija labi sakārtota, – stāsta Ingmārs.
Naudas trūkumu var sajust arī šajā ekspedīcijas posmā, jo vairāki režisori izvēlējušies organizēt citus pasākumus, kur paveras iespēja nopelnīt. Viņu kolēģi nekādā ziņā to neuzskata par noteicošo neierašanās iemeslu, bet izvēle starp atmaksātu un neatmaksātu darbu tomēr ir bijusi.
Brīnumainās pārvērtības uz skatuves
Vērojot etīdes un miniizrādes, kas tapušas gan uz vietas, gan mājās, skatītājam nepaliek apslēpts īpašais azarts, ar kādu darbojas ne vien bērni, bet arī – šķiet, pat ar vēl lielāku – režisori. Viņi nāk katrs ar savām improvizācijām un idejām, ko piedāvā aktieriem. Uz skatuves rosās iluzionisti, pa ceļam «no Marsa uz Viļāniem» piestāj brīnumaini dzīvnieki, klauniem jāizdzīvo gan prieki, gan pāridarījumi. Mājas darbi atšķiras ar sagatavotiem tērpiem, izstrādātu grimu un sižeta ie-
ceri. Bet asprātīgas ainiņas, spēles prieks un izrādes gludums raksturo arī dažās stundās radušos etīdi.
– Skolas teātris nezin kāpēc tiek uzskatīts par pulciņu,– spriež Ingmārs. – Īstenībā tā ir vienreizīga iespēja bērnu sagatavot jebkuram citam priekšmetam skolā, jo viņš pierod izrādīt savus dotumus, pierod to darīt vispār savā dzīvē un tad viņš to ienes skolā. Mēs redzam, ka bērni arī no mājas atnes labu vai ļaunu. Te mēs iemācām būt brīvam un labam, un tas ienāk atpakaļ skolā.
Režisors sajūsminās par brīnumainām pārvērtībām, kas notiek šādos festivālos. Reiz kādai pavisam svešai meitenei viņš etīdē iedalīja galveno lomu. Meitene mazliet paminstinājās, bet laika nebija, un izrādē viņa nospēlēja brīnišķīgi. Bet pēc brīža mājasdarbā – viņa tik tikko kustas! Tādas metamorfozes iemeslus izzināt gribēdams, režisors dodas pie šīs meitenes un izdzird skaidrojumu: – Šodien es pirmo reizi biju uz skatuves.
Izdzīvošana vai dzīvošana
Režisori paši sevi sauc par «pēdējiem mohikāņiem», kas vēl turas kopā. Lai izdzīvotu, viņi pieticīgi saka, neapzinādamies, ka tā ir visīstākā dzīvošana – bērniem, skolēnu teātriem un arī pašiem.
Bez ikmēneša ekspedīciju plāniem ir paredzētas starptautiskas tikšanās, dažas jau noteiktos datumos. Piemēram, «Pitons», Velgas Līces saorganizēts, būs Dobelē 8. un 9. jūlijā.
Skolās darbojas arī tradicionālie drāmas pulciņi ar vienu iestudētu izrādi gadā, un paldies skolotājiem, kas skolēnus ievada brīnumainajā teātra pasaulē. Režisori bija vienisprātis, ka katrā skolā tas atkarīgs no direktora uzņēmības. Taču jaunajā pedagogu algu sistēmā dažādu interešu stundu finansēšana no mērķdotācijas var kļūt problemātiska, un tad ne vienā vien vietā noplaks entuziasms. Bet līdz ar neizdarīto darbu zudīs arī tā iespējamie rezultāti skolēnu radošo spēju attīstīšanā.
Jelgavas skolās skatuves mākslas pamatu apguve šajā mācību gadā tiek finansēta (atbilstoši skolotāja darba slodzes samaksai) šādi:
valsts mērķdotācija ir piešķirta
1. ģimnāzijai – 4 stundas (skaits nedēļā),
6. vidusskolai – 10,5 stundas,
3. pamatskolai – 4 stundas,
1. pamatskolai – 2 stundas,
4. pamatskolas estētikas klasēm – 33 stundas.
Pašvaldība finansē teātra studiju
Spīdolas skolā – 22 stundas,
2. ģimnāzijā – 12 stundas,
4. vidusskolā – viena slodze režisoram un viena slodze uzvedumu daļas vadītājam,
1. pamatskolai – 3 stundas.
