Turpinām aprakstīt piedzīvojumus, kādi gadās, apceļojot Eiropu. Šoreiz – kāds veiksmīgs stāsts. Par saviem piedzīvojumiem stāsta politikas zinātnes students Jānis Ābols.
Turpinām aprakstīt piedzīvojumus, kādi gadās, apceļojot Eiropu. Šoreiz – kāds veiksmīgs stāsts.
Par saviem piedzīvojumiem stāsta politikas zinātnes students Jānis Ābols.
1. diena
No mājām izgāju ar guļammaisu, savu «paiku», pasi, vēl dažām noderīgām mantām un lielu apņemšanos meklēt piedzīvojumus. Esmu Grenctālē, un ir fantastisks vasaras rīts. Sākums ideāls (tikai soma baigi smaga). Ar pirmo mašīnu aizkļūstu līdz «fūru» pieturai aiz Kauņas. Vēl nedaudz pabraucu ar busiņu. Pusdienlaikā satieku tautiešus, kas brauc uz Ungāriju un turpat ceļmalā pusdieno. Ilgi neviens auto neapstājas, taču līdz robežai kaut kā tieku. Poļu robežsargi liek gaidīt («zdi, zdi!»). Kad tieku pāri, atceros, ka Lietuvas pusē bija labs «tax free» veikals. Velkos vēlreiz pāri robežai. Kamēr tieku Polijā, jau tumšs. «Fūres» negrib ņemt, toties pacienā ar ēdienu. Pārnakšņoju pļavā.
2. diena
Neviena «fūre» joprojām nestājas. Mani paņem kāds «letiņš» ar kamazu. Pirmā kļūda – tajā grabažā gandrīz atdodu galus. Toties ieved dziļi Polijā un vēl «uzsauc» pusdienas (otrā reize – par brīvu). Pēc tam kādu gabalu pabraucu ar vienu poli. Viņš man izmaksā vakariņas makdonaldā (trešā reize). Sākumā liekas neērti, ka cilvēki «uzsauc» pusdienas, dāvina pārtiku vai naudu, bet vēlāk pierodu. Nakts atkal kaut kādā pļavā.
3. diena
Izgulējies esmu ideāli. Laiks joprojām labs. Vienā benzīntankā iepazīstos ar kādu ukraini, viņš ir ceļā uz Vāciju. Šoferis braucis gandrīz diennakti, tādēļ liek man stūrēt. Atruna, ka nav līdzi tiesību, nelīdz. Tā nu rullēju pa autobāni Hamburgas virzienā. Vācijā «besīgi» braukt – visur ceļa remonti. Pie Hamburgas samaināmies atpakaļ. Tālāk dodos ar vilcienu. Pusceļu nobraucu biznesa klasē – kamēr mani izmet uz ekonomisko klasi. Bet tas tikai uz labu – iepazīstos ar kādu studentu un sarunāju naktsmājas «kojās» Dortmundē.
4. diena
«Kojās» ellīgi labi baro (vairs neskaitu, kuro reizi ēdu uz citu rēķina ). Izgājis uz ceļa, secinu, ka svētdienā Vācijā «stopēt» ir «bezceris». Viss kā izmiris. Laimīgā kārtā mani paņem viens mācītājs. Aizkuļos līdz lielas pilsētas centram. Tā ir mana otrā kļūda – ne kur palikt, ne izkļūt, kā no betona džungļiem. Arī laiks paliek arvien riebīgāks. Pārnakšņoju stacijā. Murgs – piesienas gan narkomāni, gan muitnieki, gan «bomži». Ar vēl vienu ceļotāju guļam uz maiņām un sargājam viens otra mantas. Vēlāk uzzinu, ka citur Vācijā stacijas naktī mēdz slēgt ciet, bet šī ir kā tāda «bomžu» patversme.
5. diena
Visstulbākā izjūta visa ceļojuma laikā. Plus vēl sāk līt lietus. Aizkuļos līdz šosejai, un nav vairs tālu līdz robežai. Tur atrodu «fūri», kas mani aizved līdz Francijai (braucam cauri Beļģijai, ko gan visu nogulēju, jo nakts stacijā bija tizla). Nākamā «fūre» mani aizved līdz Parīzes priekšpilsētai. Jau sapriecājos, jo liekas, ka tas ir kā būt Torņkalnā no Rīgas. Taču, kad nopērku karti, saprotu, ka esmu ļoti tālu. «Nostopēju» «Audi A6», kur visi ir «galīgā pālī», izņemot sievieti pie stūres. Pēc n-tajām avārijas situācijām, galīgi apdzirdīts, izveļos pie Eifeļa torņa. No turienes pirmoreiz piezvanu uz mājām. Pēc tam – ar lētāko biļeti tornī (tas nozīmē kāpšanu pa trepēm ar visu smago somu). Pirmie iespaidi par Parīzi – naktī un no augšas. «Forši»!
Augšā iepazīstos ar ceļotāju no Somijas, viņš apceļo Eiropu ar vilcienu pirms iešanas armijā. Abiem nav kur palikt, tādēļ ejam uz staciju. Pa ceļam soms «atraujas pa muti» no vietējiem. Puisis gandrīz apraudas. Stacija jau ciet.
Vazājamies, kamēr atrodam kafejnīcu, kura pārsteidzoši ir vēl vaļā. Bariņš parīziešu kaut ko svin un ir jau tādā kondīcijā, ka vairs nav svarīgi, kas ir kas un kādā valodā runā. Sadzeramies uz viņu rēķina un turpat pie galda nolūstam.
6. diena
No rīta izlemjam apskatīt Parīzi. Braukājam ar metro divas stundas, notērējam baigo «piķi» (pārsvarā soma), bet nekur nenonākam un pusdienlaikā atkal esam turpat, kur sākām. Sametam frankus un sameklējam veikalu, kur vismaz kāds saprot angliski. Paņemam maksimāli franciskas pusdienas – garo maizi, vīnu, sieru, desu (ar rozīnēm un riekstiem!).
Ēdam to parkā uz soliņa, un japāņu tūristi uz mums skatās kā uz atrakciju. Pēc tam meklējam Parīzes Dievmātes katedrāli. Kartē tā izskatās tuvu, bet, kamēr atrodam, pēdās ir tulznas. Vēl apskatām Elizejas laukus, Triumfa arku.
Līdz šim brīdim esmu notērējis tikai Ls 20, tādēļ samainu atlikušo naudu un totāli tērējos par visādiem suvenīriem un citiem niekiem. Pēcpusdienā taisos atpakaļ uz māju pusi, bet soms vēl paliek. Domāju, ka izkļūt no Parīzes centra būs smagi, bet izpētu autobusa maršrutu un veiksmīgi esmu uz šosejas. Ar daudziem vieglajiem nokļūstu līdz kādai atpūtas vietai, kur pārguļu uz dīvāna atpūtas telpā.
7. diena
Redzu pilno saules aptumsumu. Vēl viens šoferis man «uzsauc» brokastis, un iegūstu arī «kara trofeju» – īpašās saules aptumsumu skatāmās brilles. Ar beļģiem aizkļūstu līdz nākamajai iebraucamajai vietai, kas ir tāds ūķis, ka labāk guļu ārā.
8. diena
No rīta atrodu «fūri» līdz muitas zonai pie Berlīnes. Pārnakšņoju (pareizāk – nonīkstu līdz rītam) nojumē pie kafejnīcas. Nākamajā rītā satieku latviešu «fūri». Braucam divas dienas. Latvietis «uzsauc» kafiju, bet par pusdienām dabūju maksāt pats. Toties viņš mani «izmet» 20 minūšu gājiena attālumā no mājām! Apmēram 60 stundās «atnesāmies» no Berlīnes. Šoferis gan – tikko dzīvs.
Ceļojums man izvērtās kā viens vienīgs veiksmes gājiens. Ar transportu problēmu nebija. Nebija izmisuma brīžu, nebija draudu manai drošībai (pat ne Polijā). Patiesībā pat «škrobe», ka viss notika tik vienkārši. Pārsteidzoši, bet man nepārtraukti bija ko darīt vai domāt, tā ka pat neatlika laika ilgoties pēc mājām. Ja būs attiecīgais dvēseles stāvoklis, ceļošu vēl, bet tad drīzāk jau uz Sibīriju vai kaut kur austrumu virzienā. Nevis pa garlaicīgi drošo Rietumeiropu.
