Šis pavasaris latviešu literatūrā lielā mērā aizritēja modernistiskās avangarda dzejnieces Montas Kromas (1919–1994) simtās jubilejas zīmē. Maijā norisinājās starptautiska konference, interneta žurnāls “Punctum” laidis klajā M.Kromas parafrāžu krājumu “Monta Kroma. Re:”, savukārt apgādā “Neputns” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdota viņas dzejas izlase “Trotuārs”, ko sastādījusi literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte. Krājumā apkopoti dzejnieces modernistiskā posma (1959–1993) dzejoļi.
M.Kroma, dzimusi Apse, 1919. gada 27. februārī pasaulē nāca Jelgavā, pēc pašas rakstītā, “bēgļu istabā, mātes rokās, apkārt saiņi”, tomēr jau gada vecumā viņa kļuva par rīdzinieci. Pēc mātes nāves rūpes par meiteni uzņēmās klasesbiedrenes Veras mamma komunistiskās partijas biedre Lidija Erna Pārupe, un dzīve viņas ģimenē arī izskaidro topošās dzejnieces agrīnās daiļrades impulsus. Pēc nokļūšanas Maskavas Maksima Gorkija institūta Augstākajos literatūras kursos mainās M.Kromas pasaules redzējums un viņas dzeja iegūst modernistiskas aprises. Vēlāk M.Kromai izveidojas ciešs kontakts ar 29 gadus jaunāko Veras meitu ievērojamo gleznotāju Helēnu Heinrihsoni, kura kopš krājuma “Lūpas. Tu. Lūpas. Es”, kas tiek uzskatīts par autores izcilāko darbu, bijusi visu M.Kromas grāmatu māksliniece.
Tāpat kā M.Kroma, arī A.Ābiķe-Kondrāte dzimusi Jelgavā. Literatūrzinātnieci aicinājām uz sarunu par dzejnieci un viņas daiļradi.
– Monta Kroma man pašai līdz šim bija mazpazīstama dzejniece, un pieļauju, ka arī liela daļa sabiedrības nav pazīstama ar viņas dzeju. Kā to varētu skaidrot?
Domāju, tur ir dažādi aspekti. Daļai vecākās paaudzes Monta Kroma droši vien saistās ar ne īpaši aizraujošu literāro mantojumu. Tā ir paaudze, kas skolā iepazinusi viņas sociālistiskā reālisma dzeju par pionieriem, Ļeņinu, poēmu bērniem “Svinīgais solījums”. Šogad, Montas Kromas jubilejas gadā, kad aktualizēts viņas literārais mantojums, daudzi teikuši, ka dzejnieci atklājuši no jauna. Līdz šim viņa saistījusies ar diezgan skaidras ideoloģiskās formas un vēstījuma trafaretiem, klišejiskiem sacerējumiem, un skolas laika pieredze kavējusi iedziļināties turpmākajā dzejnieces daiļradē.
Monta Kroma debitējusi divreiz. Pirmo reizi – 40. gados, kad viņa sāk sacerēt sociālistiskā reālisma dzeju. Savukārt otrā reize ir 60. gados pēc Maskavas M.Gorkija institūta Augstākajiem literatūras kursiem, kad dzejniece pievēršas modernismam. Tobrīd viņa ir jau mūža otrajā pusē. Tā ir neraksturīga parādība latviešu literatūrā. Šajā periodā viņa sacer ļoti juteklisku, ķermenisku dzeju, dzejoļu forma ir neparasta. Tas saviļņo sabiedrību, bet tobrīd ne literātu sabiedrība, ne lasītāji kopumā viņu īsti nepieņem. Kromas darbi ir parodēti, izsmieti. Autoram nav vienkārši just, ka tavus darbus neizprot – tas ir smags pārbaudījums. Pagāja apmēram desmit gadu, līdz viņas dzeju sāka vērtēt atzinīgāk – ap 80. gadiem tapuši vairāki pozitīvi laikabiedru veltījuma dzejoļi Kromai, 1985. gadā viņai piešķirta Raiņa prēmija. Ne visi saprata un pieņēma Kromas brīvdomīgumu un atklātību. Dzejnieku vidē Montai bija savs uzticības personu loks – Valija Brutāne, Mersede Salnāja, Lija Brīdaka, Māris Čaklais, Imants Auziņš un citi. Draudzība viņai bija vērtība.
– Pieminēji neparasto faktu Montas Kromas biogrāfijā – viņas pārorientēšanos no sociālistiskā reālisma uz modernismu.
Lielā mērā to ietekmēja studijas Maskavas M.Gorkija institūta literatūras kursos. Tajos studējuši arī citi latviešu literāti – Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Olga Lisovska, Knuts Skujenieks, Māris Čaklais… Turienes atmosfēra bija radoša un ļoti brīvdomīga. Montu Kromu iedvesmoja arī krievu dzejnieki, īpašu iespaidu atstājuši Andrejs Vozņesenskis, Jevgeņijs Jevtušenko, Bella Ahmaduļina. Daudzi Montas Kromas dzejoļi ir autobiogrāfiski, un tajos viņa stāsta par savu bērnību, dažādiem daiļrades posmiem, atsaucas uz Maskavas laiku. Domāju, nozīme ir arī nokļūšanai Maskavas radošajā vidē ārpus ierastās māju vides Rīgā. Maskavā viņa gūst daudz jaunu iespaidu, jaunas informācijas profesionālajā ziņā. Jāpiemin arī amerikāņu urbānās dzejas pārstāvis Volts Vitmens, ar kura darbiem Monta Kroma iepazīstas Maskavā un kurš arī viņu ievērojami ietekmējis.
Interesanti, kā laikabiedri atceras Montu Kromu. Knuts Skujenieks, ar kuru kopā studējuši Maskavā, atminas, kā dzejniece savas izklaidības dēļ pa atkritumu vadu nolaidusi stipendiju – tik svarīgo naudu iztikšanai. Mākslinieces Helēnas Heinrihsones, nozīmīgas Montas Kromas līdzgaitnieces, atmiņās ir daudz tādu neprātīgu epizožu. Piemēram, steidzoties uz sanāksmi, kurā būs arī Montas mīļotais cilvēks, viņa ir tik mīlestības un aizrautības pilna, ka nevar atskrūvēt smaržu pudelīti, tāpēc nodauza pudelītei kakliņu. Uz grīdas paliek smaržu plankumi, bet viņa traucas pie sava mīļotā cilvēka, un nekas cits nav svarīgi. Monta Kroma bija neparasta, vitāla un spilgta personība.
– Modernistiem raksturīga spēle ar dzejas formu. Kā Kromas dzejoļu forma palīdz atklāt to saturu?
70. gadu dzejai ļoti zīmīgi ir rindu lauzumi, verlibrs kā formas paveids. Grafiskā vizualitāte vispār iedarbojas uz lasītāju citādi, mazliet izaicinoši, atšķirībā no klasiska izkārtojuma rindām un pantiem. Šī dzeja ir arī izteikti asociatīva. Urbānās dzejas kontekstā Kroma ir iezīmīga ar apziņas plūsmu apliecinošiem elementiem – kā, ejot pa pilsētu, cilvēks sajūt dažādus mainīgus pilsētas tēlus, ritmus, kustību, krāsas. Es ļoti labi izjutu šos tekstus ar rindu dalījumu, pārnesumiem, negaidītiem paradoksiem, akcentiem. Arī mūsdienās cilvēka pilsētas sajūta ir tieši tāda – mirklīga, negaidītiem iespaidiem, savu iekšējo ritmu, skaņu, kustību, fragmentārismu. 80. gadu dzejā, kad atkal mazliet mainās dzejnieces rakstības stils, viņai raksturīga reflektēšana, poētiski formulējumi atziņu veidā.
– Par pilsētu runājot – dzejas izlases priekšvārdā mini, ka 20. gadsimta nozīmīgākā pilsētas dzejnieka vārds ierasti tiek piedēvēts Aleksandram Čakam, bet Montas Kromas novatoriskais devums līdz šim pilsētas dzejas attīstībā maz skatīts. Kāds ir viņas nozīmīgākais ieguldījums latviešu literatūrā?
Tā sabiedrībā iegājies, ka ar pilsētas dzeju pirmkārt asociējas Aleksandrs Čaks, bet tas nenozīmē, ka mums nav citu pilsētas dzejnieku – gan padomju Latvijā, gan trimdā. Par pilsētu rakstījuši Jānis Sudrabkalns, Gunars Saliņš, Linards Tauns, Jānis Rokpelnis, tāpat gana daudz mūsdienu dzejnieku.
Montas Kromas dzejā izteikti nodalāma urbānā estētika – lielpilsētai un modernajam industriālajam laikmetam piederīgā dzeja. Salīdzinot ar Aleksandru Čaku, kurš uzmanību pievērš konkrētiem tēliem, Montas Kromas dzejā pilsētas reālijas ir abstraktākas. Viņa raksta par mikrorajoniem, masīvu celtniecību, un varētu šķist – kas gan pievilcīgs tipveida arhitektūrā, ielu segumā – trotuārā? Bruģis šķiet tāds romantisks un apcerīgs, bet kāda pievilcība var būt vienkāršā pelēkā asfalta trotuārā? Kromas skatījums maina arī lasītāja skatījumu uz vidi sev apkārt.
Veids, kādā dzejniece runā par pilsētu, ir ļoti daudzšķautņains. Viņa raksta, ka mīl Rīgu ar visiem tās apdrupušajiem trotuāriem un zālienu dzīvojamos masīvos. Tā ir dzīvesprieka pilna atzīšanās mīlestībā šķietami neestētiskajam. Protams, arī Čaka dzejā ir sastopamas marginālās sabiedrības grupas un pilsētas perifērā vide, bet industriālās vides romantizēšana un estetizēšana ir kas īpašs Montas Kromas gadījumā. Viņa pilsētu pielīdzina cilvēkam, tā ir ķermeniskota, piešķirot tai lūpas, smadzenes, nāsis. Kromai pilsēta ir dzīvs, mainīgs, pulsējošs organisms, un reizē dzejā tiek ievīta arī jutekliskuma tēma ar tādu dzīvības un patiesības apliecinājumu, ko, šķiet, nevar piedēvēt nevienam citam latviešu dzejniekam.
– Droši vien svarīgi pieminēt arī to, ka Kroma ir sieviete, kura raksta par pilsētu.
Tā ir būtiska iezīme, jo vīrieša un sievietes redzējumā ir savas atšķirības. Salīdzinot ar citām tā paša laika dzejniecēm, Montas Kromas dzejas estētika un filozofija ir atšķirīgas un novatoriskas. Ārijas Elksnes, Lijas Brīdakas vai Olgas Lisovskas dzejā atainota vairāk māju pavarda, ģimeniskā, dabas vide. Tradicionāla kultūrvēsturiska asociācija ir sievieti saistīt ar dabu, bet Monta Kroma izteikti atšķiras ar pilsētvides tēlojumu – viņas dzejā sastopamas tehniskās reālijas, autobusi, veikalu vitrīnas, neona gaismas… Sieviete Kromas dzejā ir pašpietiekama un neatkarīga. Iespējams, ietekme ir dzejnieces frontes pieredzei. Sievietes un karš Latvijā ir maz aktualizēta, bet būtiska tēma.
Montas Kromas laikmetam neparastais skatījums ir iedvesmojis diezgan daudzus mūsdienu autorus. Interneta žurnāls “Punctum” laidis klajā dzejas grāmatu “Monta Kroma. Re:”, kurā publicēti 23 mūsdienu autoru dzejoļi, kas tapuši, iedvesmojoties no dzejnieces darbiem un personības. Kromas iespaids uz latviešu literatūru un lasītājiem ir nozīmīgs.
– Kāda bija tava satikšanās ar dzejnieci?
Manu vecāku mājas bibliotēkā Montas Kromas krājumi ir bijuši vienmēr, bet tādu lielāku vērību nebija sanācis pievērst. Vēlāk dzejniece tika aktualizēta maģistrantūras studiju laikā nodarbībā pie profesora Viestura Vecgrāvja.
Jelgavā, kur dzimusi Monta Kroma, vecvecāku grāmatu plauktā pamanīju krājumu “Monta”. Interesanti, ka reizēm izšķirīga ir vizualitāte – arī par “Trotuāru” daudzi teikuši, ka dzejas izlase ir spilgta un piesaista uzmanību. Mani savukārt uzrunāja šī mazā, dzeltenā grāmatiņa, kuras māksliniece, tāpat kā gandrīz visām Kromas grāmatām, ir Helēna Heinrihsone.
Sākotnēji man šķita, ka tā ir sarežģīta dzeja un varbūt labāk nenodarboties ar to, kas nav īsti saprotams. Sāku pamazām lasīt, un mani īpaši piesaistīja dzejolis “Mīlu Rīgu…”. Tajā ir kas tāds, ko nekur – ne citu autoru dzejā, ne kādā citā mākslā – īsti nebiju sastapusi. To sajūtu laikam var salīdzināt ar mīlestību, kādu augstāku spēku. Turpinot lasīt Montas Kromas dzeju, jūti, ka caur šo literatūru arī tavas dzīves kvalitāte mainās, un tā ir neatkārtojama sajūta. Maģistrantūras studiju laikā sapratu, ka tas ir izaicinājums, kas jāpieņem.
– Montas Kromas dzejas pētniecībai pievērsies jau maģistrantūrā?
Mans maģistra darbs bija veltīts 60.–80. gadu Kromas daiļradei un novatoriskajiem elementiem viņas dzejā. Ceru, ka pēc pāris gadiem būs izstrādāts arī promocijas darbs, kurā skatu Montas dzejas poētiku, sākot no 40. līdz pat 90. gadiem. Ambīcijas ir lielas – aptvert visu viņas dzejas mantojumu. Gribētos pilnīgot Montas Kromas atstāto radošo mantojumu, pētot aspektus, par kuriem neviens pētnieks iepriekš nav runājis.
Interesanti, ka Kromas pētniecībai pievērsušies tieši dzejnieki. Savu promocijas darbu par dzejniecēm Āriju Elksni, Vizmu Belševicu un Montu Kromu šogad aizstāvējusi dzejniece literatūrzinātniece Anna Auziņa. Iepriekš Latvijas Kultūras akadēmijā bakalaura darbā tapis nozīmīgs Pētera Draguna pētījums, kas nav publicēts, bet kurā lasāms daudz vērtīgas informācijas par Kromas biogrāfiju, daiļradi, tās vēsturiskajiem aspektiem. Kromai pievērsies arī dzejnieks Ronalds Briedis, kurš interesējas par dzejnieces biogrāfiju. Nepētīts un arī ne vienkārši izpētāms lauks ir viņas bērnība, par kuru trūkst daudz informācijas. Zināms, ka pavisam īss Montas agrās bērnības laiks saistīts ar Jelgavu un ka viņas māte nāk no Līvbērzes.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā klausījos ierakstus, kur savu dzeju lasa pati autore. Viens ir lasīt dzeju grāmatā, kas cits – tā enerģētiskā saite ar autori, ko sajūti, dzirdot viņas balsi. Otrs nozīmīgs moments ir satikšanās ar Helēnu Heinrihsoni maģistra darba izstrādāšanas laikā. Helēna ar tādu mīlestību un nesavtīgu prieku dalījās informācijā un stāstos! Tā bija liela pretimnākšana un atsaucība. Mūsu sadarbībā ļoti varēja just to mīlestības līniju, kas vieno gan Kromu ar Heinrihsoniem, gan Heinrihsonu ģimeni ar sabiedrību, gan pašu dzejnieci ar cilvēkiem. Pret šo optimismu un dzīvesprieku nevar palikt imūns.
– Ar Montu Kromu jūs vieno tas, ka abas esat dzimušas Jelgavā.
Jelgavā esam dzimušas, bet neesam īsti dzīvojušas. Taču pilsēta man tuva ar to, ka te ir manu vecvecāku mājas, kur mani vienmēr gaida, daudz skaistu bērnības atmiņu. Tieši šeit es iemācījos lasīt. Lai arī Eiropas mēroga kultūras mantojums Jelgavā pēc 1944. gada kara notikumiem ir zudis, šai pilsētai joprojām ir īpaša aura.
Līdzīgi kā Kromas gadījumā, manuprāt, visas vietas, kurās esi pavadījis kādu laiku, cilvēka mūžā atstāj zināmus nospiedumus. Kromas dzeja pārsvarā ir par Rīgu, bet Jelgava arī ir moderna pilsēta. Pirms vairākām paaudzēm cilvēks no laukiem pārcēlās uz pilsētu un kļuva par pirmo pilsētnieku paaudzi dzimtā, bet mūsdienās ļoti daudzi asociē sevi tikai ar pilsētas telpu. Daba latvieša dzīvē vienmēr būs klātesoša, bet skatījums uz to mainās. Liela daļa latviešu no zemniekiem kļuvuši par pilsētniekiem, un ir labi, ja ar savu pilsētas izjūtu var asociēties dzejā, kur tiek atspoguļota mūsu ikdiena.
Lai arī Montas Kromas laikabiedri ne vienmēr dzejnieci saprot un arī kritika mēdz būt skarba un nedraudzīga, viņa turpina rakstīt dzejoļus, kā pati saka, “tik neglītus kā tuksneša zirnekļus”, bet viņai pašai tie patīk. Helēnai Heinrihsonei, kuras darbus tāpat ne vienmēr pieņēma izstādēs, jo tie bija pārāk spilgti un moderni, Kroma iemācījusi, ka tu nestrādā cilvēkiem, bet strādā pati sev. Tas šķiet ļoti spēcīgs, jēgpilns un iedvesmojošs vēstījums, ko varam atgādināt arī katrs pats sev. Ne vienmēr ir svarīga apkārtējo atzinība – kaut ko darām tāpēc, ka tas ir svarīgi mums pašiem, jo jūtam sevī kādu misiju.
