«Kādēļ gan viņām vajag bērnus, ja uzreiz pēc viņu piedzimšanas jāskrien uz darbu? Kāda tur mātes mīlestība – absolūta egoiste!» – šādi un līdzīgi izteikumi ne reizi vien dzirdēti sabiedrībā, runājot par jaunajām strādājošajām māmiņām.
“Kādēļ gan viņām vajag bērnus, ja uzreiz pēc viņu piedzimšanas jāskrien uz darbu? Kāda tur mātes mīlestība – absolūta egoiste!” – šādi un līdzīgi izteikumi ne reizi vien dzirdēti sabiedrībā, runājot par jaunajām strādājošajām māmiņām.
Vai mātes, kas agri sākušas strādāt, bērnu mīl mazāk? Vai tās ir sabiedrības neslēptās rūpes par mazuli, kas “neiejūtīgās” mātes dēļ zaudēs pašu galveno – mīlestību? Vai arī tie ir vienkārši pieņēmumi – ar mazu bērnu mājās jāsēž mātei, tāds ir viņas pienākums un sūtība!
Daļa sieviešu mātes sūtību uztver kā lielu upuri, kura dēļ novārtā jāpamet karjera, darbs, intereses un arī vīrs. Ir labi, ja sieviete savu misiju pilda labprātīgi, bet par ko pārvēršas mātes, kas to dara sabiedrības aizspriedumu, vīra uzstājības vai vienkārši tādēļ, ka tā pieņemts? Vai tiešām māte, kas ir laimīga un patstāvīga, mīl mazāk? Mīlestība pret sevi taču ir normāla parādība, kas netraucē mīlēt citus.
Vai laba māte nav tā, kas jūtas piepildīta caur sevi un saviem bērniem, caur savu mīļoto vīrieti, caur to, ka viņas dzīve ir krāsaina? Kādēļ sievietes nomokās ar iepotētiem aizspriedumiem un kādēļ viņām mūžam jājūtas slikti? Ja nestrādā – tad par naudas trūkumu ģimenē, ja strādā – tad par to, ka bērniem tiek darīts pāri.
Psiholoģe Agita Šmitiņa “Ziņām” stāsta, ka bieži vien jaunās māmiņas agri strādāt sāk tieši finansiālu apsvērumu dēļ. Valsts maksā tik mazus pabalstus, ka par tiem nevar iztikt. Ir sievietes, kas ātri atgriežas darbā, jo nav drošas, ka tas saglabāsies, savukārt citas domā, ka “izkritīs” no sabiedrības aprites.
Māmiņas, kas sāk strādāt ļoti ātri pēc mazuļa piedzimšanas – pēc divām nedēļām vai mēneša –, ļoti iespējams, nejūtas drošas kā mammas. Viņas nezina, ko ar mazo darīt, un no viņa bēg. Tā bērnam ar māti zūd kontakts, un viņam mammas vietā ir auklīte vai vecmāmiņa.
Normāli, ka sieviete atsāk darbu, kad mazulis ir jau paaudzies – pēc pusgada, gada. Bieži vien māte, kas strādā, ar mazo nodarbojas daudz vairāk nekā tā, kas visu dienu (un tā jau gadu) nosēdējusi mājās ar bērnu.
Pēc psiholoģes teiktā, galvenais ir nepakļauties spiedienam un to, kad atsākt darbu, izlemt pašai. Pakļaujoties sabiedrības, vīra vai radu spiedienam un pamācībām, ka māte nedrīkst iet strādāt, sieviete mocīsies. Viņai vairāk būtu jādomā par sevi un jāizlemj, kas ir labāk. Ja cilvēks jūtas labi, viņš kļūst interesantāks citiem un spēj otram vairāk dot. Tas, protams, nedrīkst būt arī pārspīlēti. Galvenais, lai mamma jūtas labi!
