Alfrēds Holsts kopš 1977. gada ir Jelgavas 6. vidusskolas direktors. Par prasmīgu un pašaizliedzīgu darbu savā amatā 30 gadu garumā vakar viņš tika apbalvots ar «Goda zīmi» – Jelgavas augstāko apbalvojumu.
Alfrēds Holsts kopš 1977. gada ir Jelgavas 6. vidusskolas direktors. Par prasmīgu un pašaizliedzīgu darbu savā amatā 30 gadu garumā vakar viņš tika apbalvots ar “Goda zīmi” – Jelgavas augstāko apbalvojumu.
Alfrēda Holsta pedagoga stāžs ir 50 gadu. Savu profesiju viņš apguvis ļoti mērķtiecīgi jau no 1953. gada, kad pēc Augstkalnes septiņgadīgās skolas beigšanas iestājās Jelgavas Pedagoģiskajā skolā un kļuva par sākumskolas pedagogu.
Vadības skola jau dienestā
Pēc diploma saņemšanas Alfrēds gadu strādāja par sporta skolotāju Kaigu skolā. Tad viņu iesauca padomju armijā. Roku vadītāja darbā puisis iemēģināja jau dienesta laikā Gaisa spēku Divīzijas štāba vienībā, kas bija dislocēta Lietuvas pilsētā Šauļos. Puisis uzdienējās līdz jaunākā seržanta pakāpei un tika norīkots par kazarmu staršinu – vadītāju, tikai militārā vidē. “Tagad karavīru ieroči stāv aizslēgtos skapjos. Mums tie atradās vienkāršās finiera piramīdās – stienis pāri, un “pumpa” priekšā. SKS karabīnes, patronu “cinki” (munīcijas kārbas – aut.), granātu “cinki”, gāzmaskas – viss bija manā atbildībā. Uz “tumbočkas” (aptuveni puskvadrātmetru liels paaugstinājums – aut.) stāvēja dieninieks, kas man ziņoja par dežūras gaitu. Būdams staršina, pārbaudīju kārtību kazarmās. Lūkoju, lai visi ievēro dienas režīmu. Štābā bija tikai viens leitnants. Pārējiem komandieriem bija augstākas pakāpes. Viņiem ziņoju par kārtību. Pēc amata skaitījos meteorologu komandieris, bet, ja nepieciešams, dežurēju lokācijas stacijā. Man tika piešķirtas lielas pilnvaras. Varēju dot karavīriem atvaļinājumus,” atceras Alfrēds.
Mācās izprast cilvēkus
“Jelgavas Pedagoģiskajā skolā mūs iemācīja cienīt, izprast cilvēkus un kā ar viņiem strādāt. Pirmajā darba vietā Kaigos jau zināju, kā tas darāms, bija tikai viena ķibele – tur mācījās arī krievvalodīgie. Nezināju komandas sporta stundās viņu valodā, bet to ātri iemācījos.” Tad skolotājam vēl nebija ne jausmas, ka ilgus gadus būs lemts vadīt tieši skolu ar krievu mācību valodu.
No dienesta Alfrēds Holsts atgriezās ar “tukšām kabatām”. Arī mātei naudas nebija. Apstākļi spieda puisi žigli meklēt darbu. Izlīdzēja toreizējais paziņa Jelgavas bērnunama direktors Samuils Černovs un pieņēma diplomēto pedagogu par audzinātāju.
“Bērnunamā mitinājās skolas vecuma bērni. Līdz trešajai klasei viņi mācījās turpat uz vietas, bet lielākie devās uz citām skolām. Es audzināju vecāko grupu (6. – 12. klase). Pienākumos ietilpa visas dienas gaitā pieskatīt un audzināt bērnus. Audzēkņus mazgāja sievietes, tādēļ viņi pirtī gāja biksēs. Ņēmu šo “rūpalu” savās rokās. Kopā ar puikām sēju slotas, mācīju pērties un sakopt sevi. Turklāt ar mani zēni nekautrējās sēdēt uz lāvas “pa pliko”. Tajos gados ieguvu vērtīgu pieredzi, kas palīdzēja katru bērnu izprast un atrast vajadzīgo pieeju.”
Attiecību algoritms
“Vai ir izstrādāts noteikts attiecību veidošanas algoritms, jāskatās skolas darba plānā. Tehniskie darbinieki tiek instruēti tāpat kā skolotāji un zina savu amatu un pienākumus. Skolotāji beiguši augstskolu. Viņi ir informēti par drošības tehniku, kādus materiālus sagatavot stundām. Pirms katras nodarbības pedagogam tas viss jānokārto. Kā esmu panācis disciplīnu savā mācību iestādē? 6. vidusskolā strādā mani bijušie skolēni. Ar vairākiem kopā esam no skolas atvēršanas brīža. Pakāpeniski attiecībās radušās sava veida tradīcijas – ko var un ko ne.
Kontaktējoties ar padotajiem, nekad neizceļu, ka esmu priekšnieks. Sākumā pat bija neērti, ja mani uzrunāja par direktoru. No otras puses, zinu, kas jāprasa no cilvēkiem. Ja tas tiek izpildīts – paldies! Ja ne – tad jāizpilda! Nemitīgi jāapbruņojas ar pacietību. Jāprot vienu otru reizi “norīt” arī kaut ko nepatīkamu. Svarīgi, manuprāt, ir tas, ka necenšos momentāni pieņemt lēmumu. Ir gadījumi, kad tas jāizdara nekavējoties, bet pārsvarā konsultējos ar saviem vietniekiem un vēroju, kā viņi reaģē.”
Bērni jāradina pie darba
Alfrēds Holsts pats jau kopš bērnības veicis dažādus darbus, tagad viņš novērojis, ka mūsdienās skolās bērniem vairs neatļauj strādāt. “Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija izdevusi likumus, pēc kuriem skolēns pat nedrīkst apkopt savu darba vietu. Viens otrs lecīgāks, to uzzinājis, nolēma no tāfeles noslaucīt tikai paša aprakstīto daļu – lai skolotājs savu tīra pats. Mums vairs nav skolas dežurantu, bet esam saglabājuši klases dežūras. Taču pirms diviem mēnešiem saņēmām skaidrojumu, ka bērnus sakopšanā un talkās drīkst iesaistīt, tikai tā viegli, viegli.
Esmu pret to, jo bērnu atradina no darba. Pats jau no pirmās klases vismaz mēnesi vasarā gāju ganos. Kad paaugos, ravēju dārzeņus, vagoju kartupeļus, vadīju pajūgu ar zirgu. Mācoties skolā, naktīs krāvu vagonos sāli, cementu, kastes ar dzērienu pudelēm. 16 gadu vecumā pieteicos par krāvēju mašīnās, kas pa pilsētu izvadāja produktus. Pie viesnīcas “Jelgava” visu nakti krāvu baržās granti. Par to nopelnīju “piecīti”. Par tādu naudu varēju divreiz kārtīgi paēst, un vēl saldējumam atlika. Tagad bērni negrib strādāt. Viņi tomēr jāradina pie darba jau no pirmajiem gadiem – sevis, istabas sakopšanā. Tāpat ar mācībām – jau ģimenē bērnam jāieaudzina izpratne, ka mācīšanās ir viņa darbs. Turklāt jāstrādā sevis, brāļa, māsas, ģimenes un draugu dēļ. Ja tas izdodas – lieliski!
Skolā pedagogam laikus jāpamana tie, kuriem vajag palīdzību šādi noskaņoties. Ja nepamanām, šie bērni kļūst par balastu pārējiem, jo paši galā vairs netiek. Tie, kuri jau izauguši, teic, ka esot gan viņus dresējuši, bet, ja būtu to darījuši vēl stingrāk, viņi nebūtu apvainojušies. Protams, pukojas visi, kad nākas “pastrostēt”, bet vēlāk atzīst, ka tas bijis nepieciešams.”
Jāsporto visiem
Direktora kabineta skapī divi plaukti piepildīti ar skolas komandu izcīnītajiem kausiem. Vēl vairāk apbalvojumu glabājas sportistu mājokļos. Sports 6. vidusskolas ikdienā ieņem nozīmīgu vietu. Mācību iestāde lepojas ar savu peldbaseinu. Sporta zālē vieta atradusies cīkstoņiem, bokseriem, volejbolistiem un basketbolistiem. Sporta laukumā jau daudzus gadus kājbumbas entuziasta Valērija Minaltas vadībā darbojas futbolisti. 1990. gadā komanda pat izcīnījusi iespēju doties spēlēt uz ASV.
“Esmu strādājis par sporta skolotāju. Neklātienē beidzu tagadējo Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Protu spēlēt volejbolu, futbolu, handbolu. Armijā soļoju 20 kilometru distanci. Sports ir vajadzīgs – tas ir veselības rādītājs. Bet samērīgs sports! Mūsu skolā tam radīti lieliski apstākļi. Esmu pateicīgs pilsētai par atbalstu peldbaseina uzturēšanā! Tomēr jāatzīst, ka mūsu skolēni neizmanto visas viņiem sagādātās iespējas. Varbūt iemesls ir sporta darbinieku trūkums. Turklāt ir noteikums, ka ar skolēniem drīkst nodarboties tikai cilvēks, kam ir atbilstoša izglītība. Vēlamies izveidot savas peldēšanas grupas, taču trūkst treneru. Labākie speciālisti jau strādā Jelgavas Specializētajā peldēšanas skolā. Viņi ir pārslogoti un nevar mums palīdzēt.
Paši mēģinām sakārtot savus sporta laukumus. Sporta servisa centrs sarūpēja laukumam žogu. Par piešķirtajiem līdzekļiem iegādājāmies melnzemi un zāliena sēklas. Tagad futbolistiem pievienojušies regbisti. Pirms viņi ienāca mūsu laukumā, piekodināju, lai ņem komandā manus skolēnus.”
Ja Alfrēdam būtu vezums ar naudu, viņš censtos nodrošināt iespēju regulāri nodarboties ar sportu ne tikai skolās, bet arī pilsētas pagalmos. “Es nopirktu sporta tērpus, un 6. vidusskolas bērni ar divriteņiem braukātu un skrietu krosus pa pilsētu – lai visi redz, ka mēs sportojam un pārējie var pievienoties!”
***
Par Alfrēdu Holstu
Sergejs Ščerbiņins, 2002. gada 6. vidusskolas pamatskolas absolvents:
Mūsu direktors ir ļoti labs cilvēks! Vienmēr palīdzēja, kad tas bija nepieciešams. Protams, gadījās arī brīži, kad viņš kļuva ļoti bargs, bet tas bija vajadzīgs. Nekad uz viņu neapvainojos par rājienu, jo sapratu, ka pats esmu vainīgs. Spilgtākās atmiņas par direktoru man saistītas ar pedagoģiskajām sēdēm, jo nebiju no cītīgākajiem skolēniem. Tomēr viņš mani vienmēr saprata.
Aina Jēgere, 6. vidusskolas angļu valodas skolotāja:
Kolēģiem citās skolās vienmēr stāstu, ka mūsu direktors ir cilvēks, pie kura var vērsties jebkurā situācijā. Vienmēr izrunāsies un centīsies palīdzēt, arī bērniem. Tādēļ skolēni viņu ļoti ciena un mīl. Pazīstu viņu jau daudz gadu, jo savulaik biju skolniece Holsta kunga vadītajā skolā. Par spīti cienījamam vecumam, direktors vienmēr ir lieliskā formā. Lai viņam izdodas arī turpmāk saglabāt veselību un stāju!
