Ar stāvovācijām šopavasar VEF Kultūras pilī uzņemtais “Retro vakars” 3. augustā pulksten 18 skanēs Jelgavas brīvdabas koncertzālē “Mītava”, kur uz skatuves kāps un savas zelta dziesmas izpildīs Latvijas mūzikas leģendas – Ieva Akuratere, Ira Krauja, Silvija Silava, Žoržs Siksna, Uģis Roze, Viktors Zemgals, Edvīns Zariņš, Juris un Matīss Pavītoli. Par muzikālo pavadījumu rūpēsies apvienība “No pusvārda” Modra Laizāna vadībā: Juris Kristons un Zintis Žvarts (taustiņinstrumenti), Aivars Gudrais (ģitāra), Modris Laizāns (basģitāra), Ivars Kalniņš (sitaminstrumenti). Arī vakara vadītāju lomā leģendāras personības – radio balsis Māra Eglīte un Gunārs Jākobsons.
Pirms koncerta uz sarunu aicinājām dziedātāju Iru Krauju, kuras vārds kopš 80. gadiem saistīts ar tādām grupām kā “Modo”, “Opus”, “Inversija”, “Tukums 3”, šobrīd – “Kraujas Band”. Otrais popularitātes vilnis iesākās 2010. gadā, kad Ira kopā ar meitu Rūtu uzsāka dalību televīzijas šovā “Dziedošās ģimenes”, pārstāvot Dūdumu ģimeni un uzrādot augstu māksliniecisko sniegumu. Ira Krauja kopā ar grupu muzicējusi arī daudzos Jelgavas pasākumos. Paralēli muzikālajām gaitām viņa ir Mārupes Kultūras nama direktore un novada domes deputāte. Kā to visu var pagūt? Mūziķei ir sava atbilde.
– Kad pagājušajā nedēļā zvanīju, lai aicinātu jūs uz interviju, bijāt atvaļinājumā. Kā rit jūsu vasara?
Pamatdarbā ir atvaļinājums, bet brīvu dienu tādā vistiešākajā izpratnē nav. Šobrīd man ir gan koncerti ar “Inversiju”, gan koncerti un balles ar manu “Kraujas Band”, gan akustiskie koncerti ar ģitāru, gan omes pienākumi. Kad esi brīvs no pamatdarba, vari vairāk pievērsties muzikālajiem projektiem – jau 35 gadus esmu uz skatuves.
– Cik sen jau vadāt Mārupes Kultūras namu?
Apritējis 21 gads kā kultūras nama direktorei un desmitais kā Mārupes novada domes deputātei.
– Kā jums izdodas visam atrast laiku?
Man bieži uzdod šo jautājumu, bet es nezinu! Lai visu paspētu, ir jāplāno. Paralēli plānošanai, lai nesajauktu datumus un vietas, kur jādzied vai jābūt, ir iekšējais pulkstenis, sakoncentrēšanās un milzīga mīlestība pret visu to, ko tu dari. Smejoties saku, ka mana dzīve ir kā laba dārzeņu vai frikadeļu zupa, kurā ir dažādi ingredienti. Tā sastāv no ļoti daudz kā. Ir arī labdarības projekti, elementāras ģimeniskās lietas. Gribas arī aizbraukt uz dzimto pusi. Mazāk pievēršos kādām sievišķīgām lietām, kuras citai sievietei varbūt aizņemtu ļoti daudz laika. Esmu arī sapratusi to, ka mūs katru noteikti vada kas augstāks.
Ļoti daudz esmu mācījusies un joprojām mācos no meitas. Skatījos, kā mana Rūta plāno savu laiku, un sapratu, ka esmu izaudzinājusi foršu skolotāju, no kuras tagad varu mācīties, kā plānot laiku un kā daudzos uzdevumus veikt ar prieku. Kā piecelties un aizbraukt uz interviju septiņos no rīta, pat ja neesi gulējis visu nakti. Šobrīd skatos, kā jaunie darbojas, un tas man palīdz. Kā es pirms tam to visu dabūju gatavu? Droši vien ar labestību, ar pozitīvu attieksmi. Ļoti daudz lasu grāmatas, mācos, kā noturēt sevī šo harmoniju, lai tur iekšā smaidītu.
Visa pamatā ir tas, ko teicis Gunārs Ordelovskis, mūsu pūtējorķestru guru, – strādāt vajag nopietni, bet dzīvot – priecīgi. Man liekas, ka mēs Latvijā strādājam nopietni un dzīvojam arī tā pasmagi. Vienmēr uz visu vajag paskatīties no gaišās puses. To es arī novēlētu – ja strādā, tad strādā, bet dzīvot vajag priecīgāk!
Otrs ir ievērot mazo piramīdiņu, kur galvenais esi tu. Cilvēki bieži neievēro attiecību 80 pret 20, kur tie 80 procenti esi tu pats un tava dzīve. Es arī ļoti daudz palīdzu citiem, bet tik un tā jātur šis līdzsvars. Vairāk mīlot sevi un plānojot, tos darbus var padarīt.
Kad ar “Kraujas Band” spēlējam balles, mājās atgriežos piecos sešos no rīta. Protams, ir nogurums, bet tas ir tik labs, tik priecīgs nogurums! Esi bijis uz skatuves, iztrakojies, izdejojies, izdziedājies, izspēlējies ģitāru un jūties lieliski. Tur ir tā dzīves garša! Sestdien piecos no rīta braucu mājās no Mazsalacas, kur nospēlēta piecu “taimu” balle. Ne kā jaunie, kuri nodzied vienu mazu “taimiņu”, un pietiek. Mēs jau esam “old school”, strādājam kārtīgi. To nesaku lieloties, vienkārši mums ir ielikti kolosāli pamati.
Mūsu Remtes sētas bērnu salidojumā, kas notika Remtes pamatskolā, tieši runājām par to, cik mūsu gadagājuma cilvēkiem ielikti labi pamati. Šobrīd, šķiet, tas ir aizmirsts. Mainām izglītības programmas, bet eksāmenus nevaram nolikt, jo bērni jau neiemācās ne rēķināt, ne domāt. Mēs mācījāmies forši rakstīt sacerējumus, esejas, domāt, atstāstīt, mums nebija tikai jāievelk pareizie atbilžu varianti. Un tie pamati iet cauri visai dzīvei. Pamati, uz kuriem izaugt par labu, erudītu cilvēku, latvieti, savas zemes patriotu. Tālāk, ja pats būsi gudrs un arī ar Dieva svētību, tu nonāksi pareizajā vietā.
– Jūsu muzikālais talants nāk no bērnības?
Attiecībā uz mūziku es sevi saucu par dabas bērnu. Piedzimu 28. jūnijā piecos no rīta, vardēm kurkstot. Visi esot smējušies – o, tā būs dziedātāja. Cik sevi atceros, visu laiku dziedāju – bērnībā govis ganot, malku krāmējot.
No Saldus atnākusi mācīties uz Rīgu, 1983. gadā tiku aizvesta pie Zigmara Liepiņa, un mani paņēma grupā “Modo”. Tad arī tika uzlikts zīmogs “Ira Krauja”. Un ir forši arī pēc 35 gadiem justies kā Irai Kraujai, kaut pasē man rakstīts Ira Dūduma. Joprojām dziedu roku, uz skatuves biežāk velku bikses, jo tā ir mana būtība. Nevaru uzvilkt princešu kleitas, tā neesmu es.
Esmu atjaunojusi grupu “Inversija” – 1985. gada sastāvu ar Uģi Rozi, Viktoru Lapčenoku, Raimondu Macatu. Nākamgad piedalīšos Uģa 60 gadu dzimšanas dienas koncertos. Ar savu “Kraujas Band” kopā esmu gadus 20, arī Jelgavā esam spēlējuši neskaitāmas balles. Tad, protams, nāca “Dziedošās ģimenes”, kas atkal pacēla manu popularitāti, kaut nekad uz to neesmu speciāli strādājusi.
– Kopš “Dziedošajām ģimenēm” pagājuši jau deviņi gadi.
Toreiz mēs ar Rūtu braucām ciemos pie meitas draudzenes. Braucam, un Rūta pēkšņi lasa, ka tajā dienā Jelgavā notiek pieteikšanās “Dziedošajām ģimenēm”. Saku Rūtai – beidz, mums to nevajag, bet meita mani pierunāja. Atlase notika bērnu un jauniešu centrā “Junda”. Piebraucam, uzejam augšā, un tur – tukšums. Kā gājām, tā aizgājām, un mūs paņēma.
Starp citu, Rūta ir dzimusi Jelgavā. 1991. gadā nebija mobilo telefonu, un, kad Jelgavas slimnīcā piedzima Rūta, gāju uz kultūras namu “Rota” zvanīt un to paziņot.
Jelgava man ir ļoti mīļa pilsēta. Kad kultūras nama direktore bija Silvija Andersone, vienu brīdi pastrādāju par bērnu sektora vadītāju, nodibināju pirmo popgrupu “Siseņi”, kur dziedāja arī Artūrs Skrastiņš.
Man ļoti patīk Jelgavas koncertzāle “Mītava” un Pasta sala. Svētdien biju līdzi Rūtai uz koncertuzvedumu “Nerātnā vasaras nakts” un priecājos, ka 3. augustā atkal šeit koncertēšu. Mēs ar “Kraujas Band” te spēlējām vienu Jaunā gada nakti. Bet šogad Jelgavā spēlējām balli pilsētas svētkos.
– 3. augustā redzēsim jūs uz skatuves “Retro vakara” koncertā. Kuras no savām zelta dziesmām izpildīsiet šajā reizē?
Katrs dziedāsim trīs dziesmas. “Tā es mīlu” ir mans pirmais hits, bez kura 80. gados nenotika neviena diskotēka. To pēc tam atjaunoja grupa “Dzelzs vilks”, ar kuru satikāmies pagājušajā gadā un “uztaisījām” dziesmas trešo variantu, ko nodziedājām Siguldas pilsētas svētkos. Skanēs arī Edmunda Ramoškas “Meitene un sirds” – balāde, ar kuru savā laikā mēs – Ivo Fomins, es un Ivars Cinkuss – braucām uz konkursu Maskavā. Dziedāšu arī “Tukuma 3” dziesmu “Mana brīvdiena”, kura 80.–90. gados, kad restorānos Rīgā skanēja dzīvā mūzika, tika izpildīta visos krogos. Forša ir arī “Dziesma tīģerādas bruņiniekam”, Raimonda Macata man veltītais blūziņš “Beidzot”, ko šobrīd dziedu koncertos kopā ar “Inversiju”, bet šoreiz izvēle krita uz šīm trijām.
– Pieļauju, ka tās emocijas, kad uz skatuves vienā vakarā satiekas mūzikas leģendas, kuras izpilda gan pirms daudziem gadiem, gan joprojām mīlētas dziesmas, ir īpašas gan klausītājiem, gan pašiem māksliniekiem.
Tās ir neaprakstāmas. Šī koncerta ideja ir fantastiska – man piezvanīja, un es nedomājot piekritu.
Par aizskatuves dzīvi varētu stāstīt un stāstīt. Nacionālajā teātrī savulaik bija kolosāla izrāde “Lampu drudzis”. Pirmais cēliens bija par to, kā mākslinieki nervozē pirms iznāciena, otrais cēliens – pats notikums, kas paiet kā pa miglu, bet trešais cēliens bija veltīts emocijām jau pēc izrādes. Tieši tas pats attiecināms uz koncertu – gatavošanās, tad uzstāšanās, kurai seko pēcgarša – skatītāju aplausi, ziedi, emocijas, satikšanās.
Mūziķi ir priecīgi cits citu satikt. Vienalga, no kuras grupas, jauni vai ne tik jauni, viņi apskaujas, un obligāta ir buča uz vaiga. Darbojos arī fondā “Līdzskaņa”, kur atbalstām mūziķus, kam dzīvē gadījusies kāda nelaime. Drīz būs fonda nometne, kurā top dziesmas, pēc tam tās tiek ierakstītas studijā. Arī tur ir tas satikšanās prieks, ko pat nevar izstāstīt.
– Bieži koncertējat Jelgavā. Kā vērtējat Jelgavas publiku?
Jelgavnieki ir kolosāli! Ar gadiem viņi ir izauguši savā labestībā, klausīšanās mākā, apmeklējumā. Cik tas ir lieliski, ka cilvēki nāk uz koncertiem! Man šķiet, ka pa šiem gadiem Jelgavas kultūras ļaudis ir izdarījuši labu darbu – viņi ir izaudzinājuši savus cilvēkus, piedāvājot kvalitatīvus pasākumus, cilvēki nāk, un nav tukšas zāles. Pēc tam var būt dažādi viedokļi – patika, nepatika. Jelgava dara visu, lai cilvēki komfortabli baudītu kultūras pasākumus. Ir sakārtota infrastruktūra – renovēts kultūras nams, izveidota brīnišķīga brīvdabas koncertzāle, labiekārtota Pasta sala un promenāde.
– Kādu cenšaties veidot Mārupes kultūras dzīvi?
Kultūras ļaudis visā Latvijā strādā, visi grib pārsteigt, dibināt jaunas tradīcijas. Mēs arī meklējam. Mums ļoti labi “aizgājuši” brīvdabas kino un koncerti, bērnu svētki.
Taču kultūras namam ir ļoti nepieciešamas plašākas telpas. Mārupē dzimst daudz bērnu, tāpēc lielākā daļa budžeta aiziet izglītībai. Šodien novadā ir vairāk nekā 22 tūkstoši iedzīvotāju. 20 gadu esam vēsturiskajā aizsargu namā, kur ierīkotas 250 skatītāju vietu, bez papildu telpām. Tas mani uztrauc. Šobrīd neskaidrību rada jaunā teritoriālā reforma. Mēs arī ļoti daudz maksājam izlīdzināšanas fondā. Ir jārisina ļoti daudz lietu, bez tā nākotnē nevarēs.
