Jelgavas pils uzcelšana sekmēja zemgaļu pakļaušanu.
Atzīmējot Jelgavas 750. jubileju, turpmāk kopā ar lasītājiem atskatīsimies uz pilsētas vēsturē nozīmīgiem notikumiem, iepazīsimies ar personībām, kuras cauri gadsimtiem pilsētu veidojušas tādu, kāda tā ir šodien. Šoreiz – par Jelgavas dibināšanu, nosaukuma etimoloģiju un lietojumu dažādos laikos.
Pils – atbalsts zemgaļu pakļaušanā
Par Jelgavas dibināšanas gadu pieņemts uzskatīt 1265. gadu, kad tagadējā Pils salā Livonijas ordenis uzcēla pili, kas, visticamāk, bija no koka un nosaukta par «Mithow». Savukārt pilsētas tiesības Jelgava ieguva krietni vēlāk – tās piešķīra hercogs Gothards Ketlers 1573. gadā.
Jelgavas pils uzcelšana ir saistīta ar Krusta kariem, kad Romas pāvesta Honorija III sūtnis Modenas bīskaps Vilhelms 1225. gadā lika celt pie Lielupes pili, kas būtu Zobenbrāļu ordeņa atbalsta punkts Zemgales kristianizācijā, grāmatā «Mana Jelgava» raksta vēsturnieks Andris Tomašūns. 1242. gadā pēc sakāves pie Saules un citām neveiksmēm jau agrāk doto atļauju celt mūra pili izmantoja Livonijas ordeņmestrs Konrāds no Mandernas, stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase.
Zemgaļu pretošanās dēļ Jelgavas pils celtniecība tika sākta ne ātrāk kā 1264. gadā. A.Tomašūns norāda: jau 1265. gadā pilij bija nozīmīga loma – ordeņmestrs ar karaspēku laupīja Zemgalē, atceļā sirotāji iekļuva zemgaļu sarīkotās lamatās, un tikai Jelgavas pils paglāba ordeņbrāļus no sakāves.
Pētnieku aprindās pieņemts uzskatīt, ka 1328.–1340. gadā ordeņmestra Eberharda fon Monheima laikā pils un tai piekļauto ēku celtniecība tika pabeigta. Toreizējai mūra ēkai bija noslēgta četrstūrveida forma ar iekšēju pagalmu, ko ietvēra vairākstāvu krustejas.
Pēc pils uzcelšanas vācieši Jelgavu izmantojuši par savu Lielupes ostu, analizējot 13. gadsimtā sarakstīto «Atskaņu hroniku», grāmatā «Latvijas vēsture (1180–1290). Krustakari» secina vēsturnieks Indriķis Šterns. Iemesli, kāpēc Livonijas ordenim bija nepieciešama sava pils Jelgavā, turklāt uz salas, ir vairāki. A.Tomašūns min, ka Jelgavas pilij bija liela loma Livonijas ordeņa Zemgales iekarošanas plānos. Tā kalpoja kā atbalsta punkts iebrucējiem karagājienos uz Zemgali un Lietuvu, līdz 1290. gadā krita pēdējā pretestību izrādījusī zemgaļu pils – Sidrabene (mūsdienu Žagare).
Jelgava atrodas pašā Zemgales centrā, aptuveni vienādā attālumā no Tērvetes, Dobeles un Mežotnes, un šīs pilis vācieši pēc 1265. gada vēl gribēja iekarot. Sevišķi grūti bija noturēt Mežotni, raksta I.Šterns. Livonijas ordenis sapratis, ka zemgaļu ostu Lielupē pie Mežotnes vislabāk bloķēt, izveidojot savu ostu un tādējādi liedzot Mežotnes ostai izeju uz jūru. Tātad Jelgavas celšanai bija arī saimniecisks pamatojums. Vācieši apzinājās Jelgavas stratēģisko vietu zemgaļu pakļaušanā, tāpēc arī «Atskaņu hronikā» teikts, ka Jelgavas dēļ zemgaļi piedzīvoja daudz vaimanu un ciešanu.
Pilsēta slapjā, purvainā vietā
Jelgava pazīstama ar diviem nosaukumiem – gan tās tagadējo, gan arī vēsturisko Mītavas vārdu. Ar vārdu «Jelgava» saistītas ļoti daudzas cilmes varbūtības, norāda onomastikas speciāliste un Latvijas Universitātes asociētā profesore Laimute Balode, kura kopā ar onomastu Ojāru Bušu pašlaik gatavo izdošanai grāmatu par Latvijas pilsētu nosaukumu izcelšanos.
Viena no senākajām etimoloģijām vietvārdu «Jelgava» atvedina no lībiešu «jālgab» ‘pilsēta’, skaidro L.Balode. Acīmredzot pirmais šo domu izteicis Kārlis Frīdrihs Vatsons jau kādā 1819. gada referātā, bet izskaņu uzskata par pielāgotu daudzajiem latviešu vietvārdiem ar -ava (piemēram, Daugava). Jānis Endzelīns izteicis pieņēmumu, ka sākumā šis vārds bijis nevis īpašvārds, bet sugasvārds. Vilhelms Tomsens lībiešu «jālgab» atvasinājis no lībiešu «jālga» ‘kāja’ un domājis, ka atvasinājums sākumā nozīmējis to pašu, ko attiecīgā somu valodas forma «jalkava» ‘(gar)kājains, (ātr)kājains’, taču J.Endzelīns šādu hipotēzi apšaubījis.
Savukārt Jānis Zakranovičs 19. gadsimta beigās piedāvājis skaidrojumu, ka vārdam «Jelgava» pamatā varētu būt iedomāts lībiešu valodas saliktenis «jālgapä» ‘kāja + galva’, pieņemot, ka «pä» (precīzāk – ar garu patskani) varētu nozīmēt arī ‘pilskalns’.
Turpretī Konstantīns Karulis izvirzījis hipotēzi, ka Jelgavas vārds saistāms ar latviešu apvidvārdiem «jelgs» ‘sekls, žulgans, ūdeņains’, «jelga» ‘slapja, purvaina vieta’, bet lībiešu sugasvārds «jālgab» ‘pilsēta’ pats radies no vietvārda «Jelgava». Kā zināms, Jelgava patiešām atrodas zemas, purvainas upes krastos. Tiesa, minēto apvidvārdu izplatība ir ļoti šaura un nav zināmi to fiksējumi Jelgavas tuvumā. Acīmredzot tāpēc citi Jelgavas vārda cilmes pētnieki nav tiem pievērsuši uzmanību.
Ar iepriekšējo saistītā hipotēzē K.Karulis izvirzījis domu, ka Jelgava varētu apzīmēt ‘reliģiskā kulta vietu’. Salīdzinot – latviešu vārdam «elks» atbilst, pirmkārt, vācu «der Gotze, der Abgott, ein Abgott» ‘elks’ un, otrkārt, vācu «die Biegung, der Winkel» ‘izliekums, leņķis’.
Nav izslēgts, ka Jelgavas vārdā var saskatīt arī indoeiropiešu sakni *el- ‘liekt’(paplašinātais šīs saknes variants *el(e)k- / *el(e)g- vai *elg- ‘liekt, liekties’). Tātad pilsētas nosaukums varētu saistīties arī ar upes izliekumu. Lai pamatotu šo hipotēzi no fonētikas viedokļa, K.Karulis norādījis uz dažiem gadījumiem, kad latviešu vietvārdiem lietoti paralēli varianti ar E- vai Je- vārda sākumā, piemēram, Eriņi vai Jeriņi, kā arī uz to, ka 17. gadsimta autors Rosins Lentilijs rakstījis šīs pilsētas nosaukumu ar -k-: Jelkava.
Jelgavas citi vārdi – Mītava, Nītauja, Nītava – tiek saistīti ar latviešu «mīt» ‘mainīt’, lai gan eksistē arī citas cilmes hipotēzes. Piemēram, V.Tomsens Mītavas vārdu varbūtēji saista ar iepriekš minētā latviešu valodas darbības vārda homonīmu «mīt» ‘spiest ar kāju’ un līdz ar to saistību ar jēdzienu ‘kāja’ saredz abos nosaukumos – Mītava un Jelgava. Jāpiebilst, ka cilvēka ķermeņa daļu apzīmējumu iesaistīšana vietvārdu darināšanā ir bieži sastopama dažādās valodās.
Mītava – sveša, Jelgava – pašu
Tas, ka Jelgavas kādreizējais nosaukums bijis Mītava, domājams, zināms katram pilsētniekam. Taču kad pilsētas vēsturē viens nosaukums nomainīja otru? Atgriežoties pie Jelgavas dibināšanas gada, G.Grase skaidro, ka 14. gadsimta hronists Vartbergas Hermanis 1265. gadā celto krustnešu pili dēvējis par «Mithow». Viņš ir pirmais, kurš sniedzis līdz mūsdienām saglabājušās ziņas par pils dibināšanu.
Pilsētas otrs vārds «Jelgava» ienāca apritē nedaudz vēlāk – ap 14. gadsimta vidu. To sarunvalodā lietoja vietējie nevācu iedzīvotāji. No šejienes arī uzskats, ka pirmais vārds ir vāciešu dotais, bet otrs – mūsu pašu, latviešu, dots. G.Grase teic – tā kā šobrīd nav šaubu, ka abi ir latviešu cilmes vārdi, arvien lielāku svaru iegūst uzskats, ka par «Mitau» vācu krustneši nosauca pili, kurā atradās teritorijas administratīvais centrs, bet par Jelgavu dēvēja vietējo iedzīvotāju apmetni upes otrā pusē.
Lai gan par konsekventu Jelgavas vārda lietošanu drukātā veidā vispirms jāpateicas vienam no ievērojamākajiem jelgavniekiem – grāmatu izdevējam Johanam Fridriham Stefenhāgenam (1744–1812) –, jāatzīst arī viņa priekšgājēju nopelni. 1793. gadā J.F.Stefenhāgens izdeva darbu «Jauna un veca latviešu laiku grāmata uz to 1794. gadu». Uz tās vāka rakstīts, ka tā iespiesta «Jelgavā pie cienīga Kurzemes Liela Kunga grāmatu spiedēja J.F.Stefenhāgena un maksā Kurzemē 2 zekserus».
19. gadsimtā jebkuram latviešu valodā drukātajam darbam kā izdošanas vietu rakstīja Jelgavu. Taču šis nosacījums attiecās tikai un vienīgi uz latviešu valodā drukātajiem izdevumiem – ja darbs bija citā, piemēram, vācu vai vēlāk arī krievu valodā, tika lietots «oficiālais» vārds «Mitau» (Митава).
1918. gadā, kad nodibināja Latvijas valsti, viens no pirmajiem jaunās valsts uzdevumiem bija latviešu valodas ieviešana vietējā un starptautiskajā apritē. Šajā situācijā likās pilnīgi loģiski, ka «Mitau» jānomaina uz «Jelgava». Jāpiezīmē, ka mūsu pilsēta nav vienīgā, kas 1918. gadā mainīja savu «oficiālo» nosaukumu – tā notika visā Latvijā. Tomēr Jelgavas gadījums ir īpašs ar to, ka šeit kā līdzvērtīgi pastāvēja abi nosaukumi – katrs savā kultūras telpā. Vēl piebilstams tas, ka vārdus «Mitau» un «Митава» turpināja lietot gan sarunvalodā, gan arī vācu un krievu presē – tieši tāpat, kā tas bija latviešu valodā līdz Latvijas valsts dibināšanai.
«Arī šobrīd mēs sastopamies ar situāciju, ka daļa sabiedrības, īpaši vācbaltiešu vidē, joprojām lieto seno pilsētas nosaukumu «Mitau». Un arī Jelgavā vērojam, ka nosaukums nav aizmirsts – to lieto gan uzņēmumu nosaukumos, gan citur. Ja vēlamies par mūsu pilsētas vēsturi meklēt informāciju interneta dzīlēs, tad ļoti ieteicams izmantot visus trīs pilsētas vārdus: Jelgava, Mitau, Митава. Gan jāpiebilst, ka bieži vien informācija ir atšķirīga, jo gan vācu, gan krievu valodā ievietotā netiek salīdzināta ar mūsu pašu pētījumiem un atziņām par vēstures gaitu,» secina G.Grase. ◆
Uzmin Jelgavas vārdu
Vienreiz pilsētām vajadzējis minēt vārdus, tad tās nenogrimušas. Jelgavā sabraukuši daudz minētāju, bet nevarējuši atminēt. Gājis viens vecis garām. Redzēdams tik daudzus, kas minējuši, vecis teicis: «Kas te par mītavu?» Tas bija pilsētas īstais vārds, un Jelgava nenogrimusi.
***
Liela pērkona negaisa laikā viens spēriens iespēris Jelgavā, tā nogrimusi un apaugusi ar zāli. Reiz netālu no tās vietas ganījis viens ganuzēns. Piegājis kāds vīrs un jautājis, kur viņa cūkas aizskrējušas. Puika teicis, ka uz mītavu. Pie šiem vārdiem uzcēlusies nogrimusī Jelgava.
Avots: «Latviešu tautas teikas», 1990
