Kāda ir attieksme pret streikiem? Ik pa laikam par ko tādu bijām lasījuši avīžu ziņās vai skatījušies tālrādes ekrānos.
Kāda ir attieksme pret streikiem? Ik pa laikam par ko tādu bijām lasījuši avīžu ziņās vai skatījušies tālrādes ekrānos. Atkarībā no tā, kā tas ticis atspoguļots, esam jutuši līdzi streikotājiem vai gluži otrādi – sašutumā noburkšķējuši: kā tā var! Cilvēki streikotāju dēļ netiek uz darbu, nokavē tikšanās vai arī ieaug atkritumos līdz ausīm. Esam redzējuši dzelzceļa stacijas un lidostas, kurās pasažieri ar cerībām raugās, vai kas nemainīsies. Bet nekā… sliedes un skrejceļi paliek tukši. Streiks šajā gadījumā acīmredzot ir vienīgais līdzeklis, kā viena puse pieprasa ar sevi rēķināties, ja otra puse nevēlas risināt sasāpējušu problēmu.
Vakarrīt šoferu streiks lika mainīt arī mūsu puses iedzīvotāju rīta soli. Cilvēki kavēja darbu, mācības. Rajona ļaudis nevarēja nokļūt uz Jelgavu, nomalē dzīvojošie – uz centru, nekursēja mikroautobusi uz Rīgu. Iepriekš nebrīdinot, streikoja praktiski visi Jelgavas autobusu vadītāji.
Domājams, šokēti par notikušo ir gan tie, kas izmanto sabiedrisko autotransportu, gan arī tie, kam pienākums to nodrošināt. Pašvaldība vēl vasaras beigās, kad daļa autobusu šoferu bija neapmierināti ar savu pašreizējo pašnodarbinātā jeb komersanta statusu, sacīja, ka jautājums līdz oktobra sākumam tikšot atrisināts. Jaunie līgumi ar visiem noslēgti, un turpmākai neapmierinātībai nebūs pamata. Pēkšņi šorīt visiem šoks – kā tad tā, runājām, diskutējām, bet viņi Lāčplēša dienā ņem un izdara šitā! Spriežot pēc informācijas, kas ir “Ziņu” rīcībā, patiesos autobusu šoferu rīcības motīvus būtu pāragri definēt. Pārāk daudz jautājumu, uz kuriem viennozīmīgu atbildi būs grūti saņemt. Secinājumos jābūt piesardzīgiem, kaut gan arī šoreiz acīmredzot varēs teikt, ka pagale deg no abiem galiem.
Jau tad, kad Autobusu parks, kas ir pašvaldības uzņēmums, tika reorganizēts, notika apjomīga tā inventarizācija, kas ļāva secināt, ka faktiski uzņēmumam peļņa ir “uz papīra”, situācija nav uzlabojusies. Netika pietiekami skaidri arī izklāstīts, kāpēc par autotransporta remontiem tiek slēgti līgumi ar firmām, kas notiek ar maršrutu noslogojuma izpēti un kāpēc vispār starp šoferiem un Autobusu parku pastāv tieši šādas darba attiecības.
Nav noliedzams, ka streiku pieteikušie darbinieki šoreiz būs rīkojošies neatbilstoši likumdošanai, kas nosaka savlaicīgu attiecīgu instanču informēšanu par pasākumu, gan arī to, ka attiecībā uz sabiedrisko autotransportu jāievēro prasība, ka tā nav pilnībā pārtraucama. Galu galā streiks ir instruments, ko izmanto, lai konfliktu risinātu, nevis lai tikai demonstrētu neapmierinātību. Likumdošanas normas streika organizētāji nav ievērojuši, un acīmredzot autobusu vadītāji paši sev tagad ir izdarījuši “lāča pakalpojumu”. Tapis iesniegums Valsts policijai par nelikumīgi rīkotu streiku, tiek skaitīti Autobusu parka zaudējumi. Līdz galam nav skaidra tā loma, kuru šajā pasākumā nospēlēja Oļega Proņina Latvijas Neatkarīgā transporta darbinieku arodbiedrība. Pat gadījumā, ja viņiem rūp tikai un vienīgi autobusu vadītāju interešu aizstāvība, nav skaidrs, kāpēc arodbiedrība nav konsultējusies ar pietiekami kvalificētiem juristiem, kas pārzina visas nianses un var noteikt atbilstību likumam par streikiem un autopārvadājumu likumam. Galu galā, ja šoferu prasības ir patiesas un likumīgas, nesankcionētais streiks visam var pārvilkt treknu svītru. Jebkurā gadījumā autobusu vadītājiem, kas piedalījās streikā, tas tiks vēl ilgi pieminēts.
Un vēl. Veids, kā streiks tika organizēts un vadīts, dara uzmanīgu, vai autobusu vadītāji nebija marionetes daudz lielākā spēlē.
