Ir jau pierasts, ka uz Ziemassvētku kauju piemiņas vietām Tīreļpurvā braucam katru gadu janvāra pirmajā sestdienā. Šīm piemiņas dienām jau ir stabilas tradīcijas un tās pulcē simtiem un tūkstošiem dalībnieku.
Ir jau pierasts, ka uz Ziemassvētku kauju piemiņas vietām Tīreļpurvā braucam katru gadu janvāra pirmajā sestdienā. Šīm piemiņas dienām jau ir stabilas tradīcijas un tās pulcē simtiem un tūkstošiem dalībnieku.
Šoreiz mēs uz Ložmetējkalnu un tā apkaimi dodamies vasarā, kad meža zaļums senās kauju vietas ietērpis romantiskās lapotnēs.
Tolaik – ar goda sievas atbalstu
Doties šajā vasarīgajā vēsturiskā meža braucienā mūs aicinājis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Voldemārs Birznieks. Valgundes pagasta izdotajā latviešu strēlnieku cīņu gaitu apskatā viņš nosaukts par Tīreļpurva piemiņas vietu saimnieku un dvēseli. Nupat būs apritējuši divdesmit pieci gadi, kopš 1977. gada 14. jūlijā Ložmetējkalnā tika atklāts piemiņas akmens. Rīt turp sabrauks akmens uzstādīšanas toreizējie entuziasti, bijušie Ozolnieku melioratori. No Jūrmalas atbraukšot arī akmens atradējs, pensionētais inženieris Kārlis Ūders, kuram nu jau ir pāri astoņdesmit. Bet piemiņas vietas iekārtošanas idejas autors ir Voldemārs Birznieks. Viegli tolaik nav nācies. Par «aizsegu» kalpojis fakts, ka latviešu strēlnieku pulki karojuši Krievijas armijas sastāvā. Taču pa varas gaiteņiem klīdusi pretruna: «Vai tad jūs nezināt, no kurienes piemiņas akmens idejas autors ir atbraucis!» Voldemāra Birznieka biogrāfijā ir ierakstīti izsūtījuma gadi. Šodien viņš ar pateicību atceras tā laika Jelgavas muzeja direktores Skaidrītes Siliņas atbalstu. Saka: «Goda sieva!» Ar viņas vēlējumu tad arī piemiņas akmens uzsliets.
Pie sabrukušajiem vārtiņiem
Tā ir sakritība, ka mums, braucot skatīt Ložmetējkalnu, līdzi dodas arī darba vadītājs no Jelgavas kapu saimniecības. Latvijas Brāļu kapu komitejas uzdevumā viņam jāsameklē vācu karavīru kapi Ložmetējkalna tuvumā. Par tiem interesējās Vācijas vēstniecība. Pirms neilga laika te ar autobusu bija atbraukusi vācu delegācija. Gribējuši turp nokļūt. Bet pa pielijušo ceļu ļauts braukt tikai vieglajām automašīnām. Teikuši – ja nevaram nokļūt visi, nebrauksim neviens. Tomēr vēstniecības interese par šiem kapiem nav mazinājusies. Te guldīti piecdesmit divi 1915. gadā kritušie vācu zaldāti. Kapsētiņas vārti sabrukuši, bet uzraksti uz septiņām betona plāksnēm salasāmi jo skaidri. Par atrasto un redzēto tiks ziņots Brāļu kapu komitejai. Droši vien drīz šajā seno cīņu vietā atklāsies vēl viens sakopts piemineklis. Ložmetējkalns savā skarbajā zemes klēpī paņēmis glabāt karotājus, nešķirojot, kurš vācietis, latvietis vai krievs. Atšķiras vienīgi pēcteču attieksme.
Abiem liktenis nav vienāds
Pagaidām tie abi stāv blakus – skatu tornis un piemiņas akmens ar koka plāksnē iegrebtu uzrakstu «Ložmetējkalns. Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņai.» Abiem liktenis nav vienāds. Akmenim plāksne ir jau trešā. Pirmo, kapara kaluma plāksni, ar uzrakstiem latviešu un krievu valodā atklāja 1986. gadā. Pēc dažiem gadiem atradās neģēļi, kas plāksni sašāva un pēc tam noplēsa. Bija mēģinājums noskrūvēt arī otro, koka plāksni. Tagadējā piestiprināta tā, ka jel kādi skrūvēšanas mēģinājumi būs velti. Koks un akmens vienoti piemiņu glabā.
Skatu torni ar toreizējā «Latvijas mežu» ģenerāldirektora Leona Vītola atbalstu būvēja astoņdesmito gadu beigās un atklāja 1989. gada 17. novembrī. Tas bija kā piemiņas akmens jaunākais brālis, kurš izaudzis slaids un pārstiepies pāri koku galotnēm. Kad tajā uzkāpa, skatam pavērās zilganā dūmakā tītās apaugušās ieplakas, pauguri – kādreizējo cīņu vietas. Un pārņēma sajūta, ka te kā Blaumanim – «Pār klusiem koku galiem/ Jodi un murgi jāj.» Reizē tā bija arī kā svētuma vieta, kur atzīties: «Mans zelts ir mana tauta, /Mans gods ir viņas gods.»
Tornī uzkāpt vairs nevar. Diemžēl savu īso apaļkoku mūžu tas jau nodzīvojis. Drīz vien nākšot vīri un jaukšot torni nost. Betona pamati paliks, vai tukši? Vai pašreizējai paaudzei vairs nebūs lemts ieraudzīt leģendārā kauju lauka kopskatu? Vai izzudīs vēl viens vilinājums tūristiem un ceļš šurp apstāsies pie uzraksta: «Kas maksās?!»
Kamēr kungi strīdas…
Īpaši aizsargājamais meža iecirknis «Ziemassvētku kauju vietas» atrodas Rīgas rajona Babītes un Salas pagastos un Jelgavas rajona Valgundes pagastā. Tā rakstīts Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas Valsts meža dienesta sagatavotajā un 1996. gada 2. augustā apstiprinātajā šā meža iecirkņa apsaimniekošanas un izmantošanas kārtībā. Pieder šīs platības Valsts meža dienestam. Tātad Valgundes pagasta ieguldījums šīs vēsturiskās vietas sakopšanā un popularizēšanā ir tīrā labdarība. Tagad ir stājies spēkā Meža likums un līdz ar to tiek apšaubīta toreizējā meža valsts ministra A.Ozola apstiprinātā Ziemassvētku kauju vietu apsaimniekošanas un izmantošanas kārtība. Notiek starpministriju un starpresoru strīdi. Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis savā 2002. gada 15. februāra vēstulē ir aicinājis tikties Aizsardzības ministrijas, Valsts meža dienesta a/s «Latvijas meži», Jelgavas mežsaimniecības, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Valgundes pagasta valdes pārstāvjus un Voldemāru Birznieku, lai kopīgi lemtu par šo Latvijas svēto vietu apsaimniekošanu, tostarp arī par Mangaļu muzejmājas turpmāko likteni. Taču joprojām kungi nav spējuši satikties un saruna nav notikusi.
Un tā vēl aizvien Mangaļu mājas ekspozīcija ir tikai Voldemāra Birznieka privātkolekcija, viņš saņem niecīgu atalgojumu tikai kā individuālo darbu veicējs, talkās pa retam atbrauc dažas skolas, ar kurām Birznieka kungam izveidojušies personiski kontakti. No Jelgavas skolām – nevienas talkas!
Nav kas organizē
Voldemārs Birznieks paša spēkiem pie Ložmetējkalna izveidojis stāvvietu, bet atbrauc «Vēja brāļi» un ar savu motocikla rēkoņu pat mirušos ceļ augšā. Pa nogāzi raujoties augšup, tie atstāj dziļas rētas zemsedzē.
Pamatskolas bērni par latviešu strēlnieku cīņām neko nezina. Mana mazmeita rudenī būs sestās klases skolniece, saka – par to ne, mēs mācāmies par Ēģipti…
Kas palīdzēs pagātnes aprakšanas darbus pārtraukt?
