Ziemassvētku kauju atceres pasākums Ložmetējkalnā ir ne vien bojā gājušo godināšana, bet arī lieliska vēstures un patriotisma stunda jaunajiem, uzskata Zemessardzes 52. Jelgavas bataljona komandieris Imants Aivars.
Ziemassvētku kauju atceres pasākums Ložmetējkalnā ir ne vien bojā gājušo godināšana, bet arī lieliska vēstures un patriotisma stunda jaunajiem, uzskata Zemessardzes
52. Jelgavas bataljona komandieris Imants Aivars.
Sestdien, 8. janvārī, notika Ziemassvētku kauju piemiņas pasākums, kas sākās mazajā Kalnciema Klīves luterāņu baznīcā, bet tālāk risinājās reālajā kauju vietā – Ložmetējkalnā. Tur tika imitēta Latviešu strēlnieku 1. Daugavgrīvas pulka un ķeizariskās Vācijas karaspēka 49. grenadieru pulka kauja, ko demonstrēja Latvijas Virsnieku interešu kluba kara vēstures sekcijas pārstāvji. Interesanti, ka strēlniekus atainoja rīdzinieki, bet vācu iebrucējus – jelgavnieki.
Virsnieku interešu klubs līdzīgas izrādes jau daudzkārt demonstrējis, tādēļ nepieciešamās iemaņas ir gūtas un katrs izrādes dalībnieks zina, kurā brīdī viņam jāmet granāta, kurā jādodas uzbrukumā un visbeidzot – kurā varonīgi jāmirst. Lai izrāde būtu ticamāka, vācu karavīri arī centās runāt vāciski, tiesa gan, skatītāji visbiežāk varēja dzirdēt divas izmisīgi sauktas frāzes: cvai patronen (zvei patronen, vācu valodā – divas patronas) un šaize (scheisse, vācu valodā – mēsli).
Pēc imitētās cīņas sākās pasākuma oficiālā daļa, kurā savas pārdomas izteica aizsardzības ministrs, Nacionālo bruņoto spēku komandieris un daudzi klātesošie. Svinīgā pasākuma laikā 40 jaunsargu nodeva zvērestu. Pēc tam jaunsargi bija plānojuši nakti pavadīt turpat Ložmetējkalnā, taču sakarā ar plašo gripas epidēmiju šī iecere netika realizēta.
Zemessardze Ziemassvētku kauju atceres pasākumos aktīvi piedalās jau kopš tās nodibināšanās 1991. gadā. Imants Aivars sacīja, ka viņi ir klāt ne tikai svinībās, bet arī regulāri dodas kauju vietu attīrīšanas un sakopšanas talkās.
Ziemassvētku kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī, pēc jaunā kalendāra – 8. janvārī. Tie bija izmisīgi latviešu strēlnieku pūliņi pārraut vācu aizsardzības līniju, kas īpaši bija nocietināta Ložmetējkalnā. Kaujās, kas risinājās arī nākamā gada sākumā, kopā bija gandrīz divi tūkstoši kritušo vai bez vēsts pazudušo un vairāk nekā trīs tūkstoši ievainoto karavīru.
