Par ģimenes strīdiem lūdzām pastāstīt psiholoģi Evitu Sondoru.
Par ģimenes strīdiem lūdzām pastāstīt psiholoģi Evitu Sondoru.
Strīds ir uzskatu nesaderība vienā vai otrā jautājumā, kas rodas, ja cilvēks vēlas uzspiest savu viedokli. To visbiežāk izraisa atšķirīga pieredze iepriekšējā ģimenē, atšķirīga vērtību skala un viedoklis par bērnu audzināšanu, arī greizsirdība. Izvairīties no ģimenes strīdiem nav iespējams. Liekuļo pāris, kas apgalvo, ka dzīvo bez tiem. Kā divi cilvēki var vienādi domāt? Cits jautājums ir prast konfliktjautājumus risināt. Sabiedrībā valda stereotips, ka strīdēties ir slikti, ka labā ģimenē nestrīdas, taču tā ir tikai fikcija. Kopdzīves harmonija slēpjas prasmē visu izrunāt.
Sākot kopdzīvi, pārim būtu jāņem vērā, ka katrs nāk no savas ģimenes, ar tai vien raksturīgiem ieradumiem, tradīcijām. Parasti arī strīda modelis tiek pārņemts no iepriekšējās ģimenes. Zinu pāri, kura strīdus izraisa citā vietā noliktas čības.
Vīrieši un sievietes strīdēšanos uztver atšķirīgi. Sievas vairāk runā, izsaka neapmierinātību, turpretim vīrieši lielākoties ir intraverti un izvēlas klusēšanu.
Strīdus var iedalīt pēc to intensitātes
“Veselīgais” strīds līdzinās diskusijai. Bez pannām un nažiem, bez dūrēm. Strīdi ģimenē ir pat nepieciešami, jo kliedē rutīnu, ikdienu padarot spraigāku un interesantāku. Taču svarīgi ir nepārkāpt šo “veselīguma” robežu. Par normu nav jāuzskata, ja pāris strīdas katru dienu vairākas reizes.
Mēdz būt strīdi “tvaika nolaidēji” – līdzīgi kā ātrajam katlam. Vīrs vai sieva izklaigājas, izbļaustās, tad nomierinās. Acīmredzot tas nepieciešams, lai atbrīvotos no negatīvām emocijām, kas sakrātas darbā, ārpus mājas. Kašķi var rasties bez konkrēta iemesla. Ja otrai pusītei ir stipri nervi, viss ir kārtībā. Bet, ja emociju uzplūdi abiem notiek vienlaicīgi, ir grūtāk.
Strīdi rodas, ja nesader ģimenes shēmas, piemēram, ja sieva vai vīrs ģimenē jūtas dominējošs, bet otrs to nevēlas pieņemt. Tāpēc svarīgs ir kompromiss, abu vienošanās, kas panākta sarunu ceļā.
Ir strīdi – spēles. Situācija, kad pieaugušie spēlējas, piemēram, tu man tā, bet es tev šitā. Līdzīgi kā bērns, sieva var iespītēties, vīrs – cirst durvis. Pēc tam gaidīt, kad otrs pienāks, mīļi apķers, iečukstēs ausī mīļus vārdus.
Kliegt vai klusēt
Balss paaugstināšana strīdos rodas no sakāpinātām emocijām, saviļņojuma. Sarunā cilvēks bieži vien balsi paceļ neapzināti. Tas atspoguļo viņa dusmas un pārdzīvojumus, viņš grib, lai otrs sajūt, cik ļoti viņam sāp. Kliegšana atkarīga no cilvēka temperamenta, nervu sistēmas. Jo vājāks cilvēks, jo histēriskāk viņš risina konfliktsituācijas. Ideāli, ja otra pusīte ļauj dusmu izvirdumam notikt. Ja kliedz abi, tad ir bēdīgāk. Japāņi, piemēram, nepatiku pret savu priekšnieku izrāda, izmantojot speciāli tam izveidotu figūru. Ir arī cits “izlādēšanās” veids, piemēram, sportošana, kas vairāk gan raksturīgs vīriešiem.
Klusēšana savukārt ir viens no risinājumiem, kā otru izprovocēt uz sarunu. Tu esi liedzis mīļotajam cilvēkam kontaktu ar sevi, pārrāvis dabīgo saiti. Viņš ir neziņā, spiests domāt, meklēt motīvus. Reizēm tas noder arī profilaksei, taču nerunāšana nav problēmu risināšana.
Mums vajadzētu mācīties pateikt vienkāršā teikumā: man nepatīk, ka tu dari to un to, es jūtos tavās acīs mazvērtīgs, niecīgs, tu nerēķinies ar manu laiku. Vai, piemēram, es ļoti slikti jūtos, kad tu… Vīrieši bieži vien pat nenojauš, ka sievieti aizvainojuši, tāpēc ir nepieciešams dialogs. Ja cilvēks nevēlas runāt, iespējams, viņam bail saskarties ar to, kas pašam sāp. Tā ir pašaizsardzība – es labāk klusēšu, bet neatzīšu, ka man arī sāp.
Strīdam jābūt konstruktīvam
Parasti kopdzīvē paiet ilgs laiks, kamēr cilvēki iemācās viens otru neapvainot, neaizskart, proti, strīdēties pēc būtības. Strīdam jāatšķiras no kritikas. Var kritizēt konkrētu darbību, atdalot to no cilvēka personības, nevērtējot otru, piemēram, ar vārdiem “tu esi muļķis vai idiots”. Apvainošana ir vieglākais atriebes veids, taču tas vairāk raksturīgs bērniem – man sāp sirds, es jūtos mazvērtīgs, tāpēc otram nodarot sāpes, jūtu gandarījumu. Vārdiem piemīt milzīgs spēks, ar tiem var pacelt debesīs un arī nogalināt. Ja, dzīvojot kopā, cilvēki iemācās strīdēties konstruktīvi, rezultāts ir brīnišķīgs. Nevienā skolā bērniem nemāca, kā pareizi izteikt kritiku, kā risināt strīdīgas situācijas. Tas jāapgūst ģimenē. Bērnam ģimenē regulāri ir nesaskaņas, skolā skolotāja ir nervoza, “uzvilkta” un ar dzīvi neapmierināta, kā lai viņš ir mierīgs un nosvērts? Bieži strīdi ģimenē bērnā rada vainas izjūtu, viņam šķiet, ka ir vainojams konfliktā. Tāpēc diezin vai pareizi būtu strīdēties bērnu klātbūtnē, vēl jo vairāk, ja strīds ir agresīvs. Konflikti jārisina, kad bērnu nav klāt. Cilvēkiem raksturīgi izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par otru, piemēram, spriežot: “es zinu, ko viņš domā, viņš noteikti nepatiesi mani apvaino un uzveļ vainu, tur dusmas”. Bet kāpēc kaut ko fantazēt? Ņem un pajautā šim cilvēkam! Kā tad mēs varam zināt, kas notiek otra galvā, viņa rīcības motīvu? Aiciniet savu otro pusīti uz dialogu! Palūdziet šim mērķim konkrētu laiku, piemēram, 10 – 15 minūtes. Ja viņš ir motivēts, tad saruna noteikti būs. Tāpēc jau cilvēkam ir dota šī vienreizējā iespēja – runāt.
