Latvijas Studentu apvienības prezidente Sandra Jansone – intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Latvijas Studentu apvienības (LSA) prezidente Sandra Jansone – intervijā Mārtiņam Pīlādzim
Viena no visvairāk reformētajām jomām Latvijā ir izglītība. Parasti vārdu «reformas» mēs saistām ar attīstību. Šajā gadījumā jāsecina, ka ir tieši otrādi – izglītība jau ilgstoši cieš no reformām, kas tiek iesāktas, bet paliek nepabeigtas, tiek īstenotas sasteigti, nepārdomāti un atrauti no sabiedrības. Reformēšana pārvērtusies par deformēšanu. Galvenais reformētājs (deformētājs), protams, ir Izglītības ministrija un kārtējais politiķis, kas nolikts tās priekšgalā. Kāda ir LSA sadarbība ar Izglītības ministriju?
– Sadarbība pamazām uzlabojas, taču joprojām ir arī problēmas. Gada laikā nomainījušies pieci izglītības ministri, un tas par neko labu neliecina. Iepriekšējais ministrs Māris Vītols vēlējās ieviest dažādas reformas tikai augstākajā izglītībā. Jā, tās ir vajadzīgas, taču reformas netika sāktas no pareizā gala. Vispirms tomēr būtu jāsakārto tas, kas ir. Turpretī politiķi visbiežāk pauž, ka to nevar izdarīt, jo nav atbilstošu līdzekļu. Veidojas apburtais loks. Studentam jābūt drošam, ka produkts, kuru tu pērc par savu naudu, ir pietiekami labs. To var panākt arī uz tagadējo finansu bāzes, taču, lai augstākā izglītība attīstītos un spētu apmierināt studentu vajadzības, neapšaubāmi ir vajadzīgs lielāks valsts finansējums. Reformas ir nepieciešamas arī pašā ministrijā. Māris Vītols tās sāka, cerams, Kārlis Greiškalns turpinās.
Sadarbība ar ministriju uzlabojas pārāk lēni. LSA ir jumta organizācija augstskolu studentu pašpārvaldēm un iestājas par to, lai izglītības process kļūtu demokrātiskāks, taču ierēdņiem un arī politiķiem bieži vien trūkst izpratnes par demokrātiju. Ja ministrijā tiek gatavots kārtējais projekts par augstāko izglītību, tad LSA būtu jāinformē par šīm reformām jau idejas stadijā. Un nevis tikai tad, kad projektu sāk īstenot. Mēs vēlamies, lai tiekam informēti par ideju, lai to kopīgi varētu apspriest, sniegt savu atzinumu. Galaproduktam jātop diskusiju ceļā, nevis pavēles kārtībā. Mēs nepretendējam uz to, ka darba grupās studentu pārstāvji jāiekļauj vienmēr ar balsstiesībām, taču nav demokrātiski, ja viņi tiek «reformēti», nenoskaidrojot vai pat ignorējot viņu viedokli, – tā, kā notika ar vispārējo maksas izglītības modeli.
Šī iecerētā reforma izraisīja visasākās diskusijas, studentu neapmierinātību un pat protesta akcijas. Kādi ir galvenie studentu argumenti šīs reformas priekšlaicīgumam Latvijā?
– Mēs uzskatām, ka sabiedrība tam vēl nav gatava. Katrā ziņā students nav gatavs maksāt par savu izglītību, jo diemžēl produkts, ko spēj piedāvāt valsts, pagaidām nav tā vērts, lai maksātu tik daudz. Turklāt problēma ir arī aspektā, ka daudziem pēc šādas reformas īstenošanas ceļš uz augstāko izglītību būtu slēgts. Vispirms jāsakārto studējošo un studiju kreditēšana, jāsakārto tas, kas jau ir, un tad var piedāvāt kaut ko jaunu. Pašreizējā sistēma pagaidām visiem studentiem nespēj piedāvāt kredītus. Un, protams, daudziem ir bailes – vai, paņemot kredītu, to varēs atdot. Tas iespējams tikai tad, ja jaunietis pēc studiju beigšanas pelna vismaz 300 latu mēnesī. Reformu apšaubāmu dara arī fons: izglītības sistēmas vispārējā nesakārtotība. Taču galvenais – šī reforma bija sasteigta un nepārdomāta. Mēs uzskatām, ka vispirms ir nepieciešama politiskā griba. Ja valsts aizsardzībai var piešķirt konkrētu procentu no iekšzemes kopprodukta, kāpēc lai tas tā nebūtu ar augstāko izglītību? Galu galā ir jāizvēlas prioritārais. Mēs uzskatām, ka augstākā izglītība ir prioritāte. Arī politiķi vārdos par to tik daudz runā, bet darīts nekas netiek.
Studējošo kreditēšanas maksimālais apjoms ir 35 lati. Cik lielam tam vajadzētu būt?
– Jā, pagaidām tiek piedāvāti 35 lati mēnesī, kam būtu jāsedz studentu ikdienas vajadzības. Ir arī studiju kredīts, kas sedz studiju maksu un automātiski tiek pārskaitīts augstskolas kasē. Mēs jau ilgstoši cīnāmies, lai studējošo kredītu palielinātu. Esam aprēķinājuši: lai students iztiktu, vajadzētu
115 latu. Tās ir minimālās vajadzības. Taču pagaidām tās ir tikai vīzijas. Tuvākajā laikā mēs pat neceram, ka to varētu panākt, tāpēc jāpalielina studējošo kredīts vismaz līdz kādiem 80 latiem, un students varētu izvēlēties, cik lielu to ņemt.
Pašreizējais izglītības ministrs Kārlis Greiškalns, mācoties no sava priekšgājēja pieredzes, ir krietni piesardzīgāks, runājot par reformām. Viņa vienīgā pasludinātā prioritāte ir skolotāju algu palielināšana.
– Katrā ziņā viņš nerealizēs reformas, kas negūs atzinību sabiedrībā. Pagaidām Greiškalns ar augstākās izglītības jautājumiem vēl nav iepazinies, viņam jārisina citas problēmas. Taču mēs ceram, ka tuvākajā laikā ministrs pievērsīsies arī augstākajai izglītībai, jo mēs esam tādā bedrē, ka tālāk vairs nav kur krist. Finansu ministrija ir noraidījusi iespēju palielināt finansējumu augstākajai izglītībai. Krīze tajā turpināsies. Diemžēl mūsu politiķi nespēj saprast, ka augstākajai izglītībai nepieciešams finansējums, pretējā gadījumā šī sistēma var pilnīgi sabrukt.
Lai to aizkavētu, valsts augstskolās iecerēts izveidot kanclera posteni… Tā vietā, lai meklētu iespējas palielināt finansējumu, tas tiks vēl samazināts, ieviešot šo visai neskaidro pārvaldnieka amatu.
– Šaubos, vai cilvēks, kuru «no malas» iecels izglītības un zinātnes ministrs, spēs tik labi pārzināt augstskolas lietas. Kā arguments tiek izmantots tas, ka atsevišķās augstskolās finansu jautājumi ir ļoti nesakārtoti. Uzrauga iecelšana ir neuzticības apliecinājums un mēģinājums ierobežot augstskolu autonomiju. Ir pietiekami daudz citu iespēju kontrolēt valsts līdzekļu izlietojumu augstskolās.
Viens no izglītības sistēmas sakārtošanas aspektiem neapšaubāmi ir mācību programmas. Vai tās kļūst mūsdienīgākas un vairāk atbilst tirgus prasībām?
– Jā, pamazām augstskolas no konservatīvām kļūst par mazliet modernākām un sāk pielāgoties tirgus prasībām. Lai uzlabotu un sakārtotu mācību programmas, manuprāt, liela loma ir arī studentam. Ja jaunieti produkts, ko piedāvā, neapmierina, viņš ir tiesīgs iet un teikt augstskolas vadībai: tas, ko es mācos, nebūt nav tas, ko man vajag. Un tad arī augstskolas vadībai, ja tā tiešām vēlas, lai studenti nāktu uz šo mācību iestādi, par to jādomā. Tiesa gan, Latvijā tas notiek ļoti lēnām. Jaunās programmas, ar ko studenti, manuprāt, ir apmierināti, ir Rīgas Stradiņa Universitātē, arī Ventspils un Vidzemes augstskolā. Lielākajās valsts augstskolās – Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un arī Latvijas Lauksaimniecības universitātē – jaunu studiju programmu ieviešana un esošo modernizēšana notiek daudz lēnāk. Daudzviet studenti savu nozīmi šai procesā neapzinās – ka viņš drīkst, ka viņam ir tiesības iet un prasīt, ja kaut kas neapmierina. Studiju programmas ir viens no izglītības kvalitātes stūrakmeņiem. Ja tās neapmierina studentu, arī nevaram runāt par kaut kādu izglītības kvalitāti.
Tā, protams, lielā mērā atkarīga arī no mācībspēku kvalitātes.
– Jā, tā arī ir viena no augstākās izglītības lielākajām problēmām. Jauni mācībspēki netiek piesaistīti un stimulēti nākt uz augstskolu. Tā nespēj piedāvāt viņiem algu pienācīgā līmenī. Entuziastu, kas ir gatavi strādāt par simts latiem, nav daudz. Vairumā valsts augstskolu mācībspēku atjaunošanās notiek ļoti lēni vai nenotiek nemaz.
Cik izplatīta ir ieskaišu un eksāmenu atzīmju pārdošana?
– Es pati ar to neesmu saskārusies. Man nav bijusi vajadzība tās pirkt. Protams, klīst daudz un dažādu baumu. Tas, ka var nopirkt diplomu, atzīmes, protams, mani satrauc. Taču izplatīta ir arī atzīmju «pievilkšana» sociālu motīvu vai vienkārši «simpātiju» dēļ. Bieži atzīmes nav objektīvs studenta zināšanu novērtējums, bet subjektīvas attieksmes rezultāts.
Daudzi augstskolu absolventi izmanto iespējas (ja tādas rodas), lai dotos strādāt ārpus Latvijas. Mums priekšā stāv Eiropas Savienības atvērtais darba tirgus. Vai daudzi jaunieši neaizplūdīs prom no Latvijas?
– Latvijā tiek iegūta izglītība, bet, tā kā šeit nav iespējams nopelnīt un apmierināt savas vajadzības, daļa jauniešu brauks uz ārzemēm. Tas jau notiek arī tagad. «Smadzenes» Latvijai, politiķuprāt, nav vajadzīgas. Ja nekas nemainīsies, tas mūsu zemei var maksāt ļoti dārgi. Mums vairs nebūs jaunu un talantīgu cilvēku.
Ja valsts maksātu normālu stipendiju, varbūt ne visiem, bet, teiksim, talantīgākajiem un uzcītīgākajiem 20 līdz 30 procentiem studējošo ar noteikumu, ka jāpaliek strādāt Latvijā, varbūt tas būtu risinājums.
– Neapšaubāmi tā mēs novērstu «smadzeņu» aizplūšanu no Latvijas. Taču tad tas jāzina jau pirmajā kursā. Jābūt skaidriem spēles noteikumiem. Piemēram, ja izvēlos mežsaimnieka profesiju, apņemos apgūt zināšanas noteiktā kvalitātē un pēc studijām strādāt savā profesijā Latvijā, valsts kredītus dzēš. Ir jābūt drošības un stabilitātes izjūtai, bet pagaidām tādas nav.
Kādi ir sadzīves apstākļi Lauksaimniecības universitātē?
– Lielākā daļa universitātes studentu dzīvo kopmītnēs. Apstākļi pamazām uzlabojas, bet tas notiek ļoti pakāpeniski. Karstais ūdens kopmītnēs ir otrdienās un ceturtdienās. Vajadzētu katru dienu. Vairākās vietās dušas un tualetes telpas izremontētas atbilstoši Eiropas līmenim, bet atsevišķās vēl joprojām ir padomju laiki.
Mūsu universitātē mācību telpu ziņā ir visvairāk kvadrātmetru uz vienu studentu. Manā fakultātē mācību telpas ir labas. Tiek uzturēts noteikts līmenis. Gribētos, protams, labāku tehnisko aprīkojumu, lielāku interneta pieejamību studentiem. Studenti vasarās brauc uz ārzemēm, pelna naudu, lai iegādātos sev datoru. Daudziem tie jau ir. Mūsu fakultātē šo problēmu nevar izjust, bet daudzās tā ir nopietna. Tomēr pamazām jau viss notiek uz labo pusi. Konkurence ir liela, Latvijā darbojas vairāk nekā 30 augstskolu. Ir 19 valsts augstskolu, kurām jāiztur savstarpējā konkurence.
Daudzviet augstskolas atbalsta vietējās pašvaldības. Vai tev ir gadījies dzirdēt, ka Jelgavas Dome kaut kādā veidā ir atbalstījusi Lauksaimniecības universitāti?
– Ha! Par Jelgavas Domi es vispār negribu izteikties. Vairumam studentu ir ļoti negatīvs iespaids par šo iestādi. Par atbalstu tiešām neesmu neko dzirdējusi. Domes priekšsēdētājs Uldis Ivans pasniedz priekšmetu «Vadīšana». Un par to nebūt nav labas atsauksmes. Vairāk ko teikt jau būtu nepieklājīgi…
