«Ikviens spēj nest savu nastu līdz vakaram, lai cik tā būtu smaga. Ikviens spēj darīt savu darbu vienu dienu, lai cik tas būtu grūts.
«Ikviens spēj nest savu nastu līdz vakaram, lai cik tā būtu smaga.
Ikviens spēj darīt savu darbu vienu dienu, lai cik tas būtu grūts.
Ikviens spēj dzīvot saskanīgi,
pacietīgi, ar mīlestību un tīri līdz saulrietam. Un tā jau patiesībā
ir dzīve.»
Šīs Roberta Lūisa Stīvensona rindas ir studenta Andra Jansona moto.
Andris Jansons ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes 2. kursa students, LLU Senāta stipendiāts, kursa vecākais, fakultātes domes priekšsēdētāja vietnieks, studentu pašpārvaldes vadītāja vietnieks – sabiedrisks un aktīvs cilvēks. Vēl Andris glezno un nodarbojas ar tēlniecību. Taču viņš arī atzīst, ka negribētu būt īsts mākslinieks un «staigāt adītā cepurē un kļošenēs».
Vai tevi uztrauc 2000. gada tuvošanās?
– Nē. Es dzīvoju, īpaši nebaidoties par to, kas notiks vai nenotiks.
Vai Tev liekas, ka tad kaut kas mainīsies?
– Domāju, ka ne.
Vai, tavuprāt, laikam ejot, mainās cilvēku savstarpējās attiecības, attieksme vienam pret otru?
– Nē. Cilvēks ir tāds pats, kā bija arī, teiksim, pirms tūkstoš gadiem.
Ir uzskats, ka šobrīd cilvēkiem arvien svarīgākas kļūst materiālās vērtības. Vai tu piekrīti?
– Nezinu, man liekas, ka katram laikmetam ir kaut kādas modes lietas, kas cilvēku piesaista vairāk.
Pastāsti par savu attieksmi pret mākslu!
– Es, tāpat kā daudzi citi cilvēki, mākslā atrodu glābiņu no ikdienas. Mākslā var glābties klausoties, skatoties, bet vēl vairāk – ja to dara pats. Tādā veidā es paglābjos no pasaules. Gleznojot, zīmējot vai veidojot kādu tēlniecības darbu, laiks apstājas, un es varu izpaust to, ko nevaru atļauties izteikt, kad ap kaklu ir šlipse.
Daudzi cilvēki Latvijā tagad cenšas līdzās citam sevi izteikt mākslā. Einārs Repše, piemēram, arī gleznojot. Man liekas, ka māksla ir viens no cilvēka daudzpusības veidiem. Cilvēkam ir viens pamatstatuss – piemēram, students, tad – pārējie, kas veido cilvēka daudzšķautņainību.
Jo vairāk šķautņu ir dimantam, jo tas ir dārgāks! Es uzskatu, ka ar cilvēku ir tāpat – jo vispusīgāks viņš ir, jo vairāk zina.
Citi domā, ka vienu lietu pamatīgi pārzināt ir labāk. Kā domā tu?
– Kāda jēga, ja tu zini vienu lietu, bet nezini neko citu; ja tu vienu nozari pārzini ļoti dziļi, bet nemāki to sasaistīt kopā ar citām lietām? Reizēm tā gadās – kaut ko izcilu izdomā, sāc īstenot, bet izrādās, ka nav, kur to izmantot. Ja nav citu zināšanu, to nevar laikus saprast. Vai arī cilvēks var izdomāt kaut ko labu, bet tā arī nezināt, ko ar to darīt, un viss paliek neizmantots.
Kā tu sāki gleznot, zīmēt?
– Kā jau visi – kaut kad bērnībā – bērnudārzā, skolā. Man laikam sanāca mazliet labāk nekā citiem. Man ļoti patika taisīt visādus ķinķēziņus no plastilīna. Mājās viss paklājs bija pleķains no tā. Mani darbiņi bērnudārzā vienmēr tika izstādīti par paraugu.
Kāpēc tu neturpināji mācības saistībā ar mākslu?
– Es mēģināju. Diemžēl es neesmu mācījies mākslas skolā. Kad es gribēju pēc vidusskolas iestāties Mākslas akadēmijā, netiku, jo tur uzņēma tikai četrus piecus cilvēkus. Es paliku tieši aiz strīpas. Protams, es uzskatu, ka man tie bija ļoti labi rezultāti. Īstenībā es nenožēloju, ka tur netiku.
Kāpēc?
– Es ļoti augstu vērtēju mākslu, bet man liekas, ja es arī būtu mākslinieks, arī tur šlipsē staigātu. Nezinu, varbūt es tieši no tā arī baidos: ka es varētu sākt staigāt adītā cepurītē un kļošenēs. Mākslinieki ir tādi… Viņi pat nav tikai filantropi (tas vēl būtu labi), viņi visi cenšas būt tik oriģināli, bet beigās nekas nesanāk. Es tomēr tagad labāk jūtos.
Man liekas, ka arī tagad es mākslā varu daudz ieguldīt, ja vien vēlos. Varbūt pat daudz labāk manas izpausmes mākslā novērtēs, ja tā būs tikai viena no manām šķautnēm, nekā tad, ja es tiešām staigātu adītā cepurītē, visu laiku cenšoties pierādīt savu mākslinieka oriģinalitāti.
Man patīk, ja cilvēki paralēli darbam nodarbojas arī ar mākslu. Tad viņos atklājas kaut kas cilvēcīgāks, labāks.
Man vienmēr ir gribējies, lai pasaule ir labāka, lai cilvēki censtos būt labāki. Vismaz es to cenšos realizēt.
Kādā veidā?
– Cenšos smaidīt cilvēkiem, būt laipns. Reizēm, ieejot kādā kabinetā, skatos – visi tādi drūmi, bet kad eju ārā, jau smaida.
Vai šobrīd tu esi apmierināts ar dzīvi?
– Pirms gada es braucu uz Jelgavu un paņēmu mašīnā kādu meiteni, kas «stopēja». Sākām runāties, viņa man jautāja, ko es darīšu Jelgavā? Teicu, ka mācīšos. Viņa paskatījās uz mani un atbildēja: «Žēl cilvēka! Redzēsim, kāds tu pēc gada izskatīsies!» Gads ir pagājis, man liekas – viss ir ļoti labi. Es pat teiktu, ka kāpiens ir bijis ļoti augsts.
