Negaidīti pienācis tas vecums, kad var aiziet no aktīvā, ar studentu apmācību saistītā dzīvesveida, kas bija aizsniedzies vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Esmu atbrīvojies no lekciju lasīšanas, mācību prakses vadīšanas un citām ar jauniešu dzīvi saistītām aktivitātēm. Ziemas tumšajās naktīs tagad mani apņem atmiņas. Tās, protams, saistās ar Jelgavu, kurā esmu «iemājojis» vairāk nekā pusgadsimta ilgumā. Ar šīm atmiņām gribētos dalīties arī ar lasītājiem – gan tiem, kuri paši atceras veco – pēckara gadu – pilsētu, gan ar jauno paaudzi, kam manas atmiņas var izlikties kā kaut kādi briesmu stāsti.
1957. gada vasaras nogale izvērtās trauksmaina – tai vajadzēja ietekmēt visu manu turpmāko dzīvi. Proti, kārtoju iestājeksāmenus, lai kļūtu par Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātes studentu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Uz 25 vietām klātienē vismaz 70 pretendentu. Tehnikuma absolventiem jānokārto tikai eksāmens matemātikā, mums – krievu armijā izdienējušajiem –, lai kļūtu par studentiem, visos eksāmenos vajadzēja saņemt vismaz trijniekus. Pārējie – vidusskolu beigušie un meitenes –, mūsu priekšrocības apjautuši, brīžiem lēja asaras. Bet konkurence jau vienmēr bijusi nepatīkama. Un beidzot – pie fakultātes ziņojuma dēļa uzņemto studentu sarakstā es izlasu savu uzvārdu. Paldies Dievam!Studenta dzīve sākas kartupeļu laukāAugusta pēdējā dienā mums – tagad jau studentiem – ierāda turpmāko mājvietu, kas izrādās plaša zāle Dobeles ielas kādreizējā arodskolā. Tur mēs – kursa 20 vīriešu dzimuma pārstāvji – atrodam katrs savu kaktiņu, kur novietot guļamo un nabadzīgās sadzīves lietas. Studentu dzīve var sākties.Bet nesākas vis! Padomijas gados jebkura kursa studentam septembris bija jāpavada laukos – kartupeļu, biešu un kukurūzas novākšanas talkās, kā arī citos mazkvalificētos darbos. Mēs to darījām kādā Dobeles rajona padomju saimniecībā, laikam pat palikdami parādā, tas ir, vairāk noēdām, nekā padarījām. Taču tam nav nekāda sakara ar Jelgavu.Oktobrī sākas studēšana. Savā Dobeles ielas mājoklī kaut kā nomazgājušies un saposušies, minam ceļu uz fakultāti. Maršrutā no Annas baznīcas līdz Mežsaimniecības fakultātei (toreiz Puškina prospekts 11) mūsu gājienam nav nekādu šķēršļu. Ir ēka Ļeņina ielā (tagad Lielajā ielā) 17 un tālumā redzamais orientieris – «Academia Petrina» tornis, nav vairs kara gadu drupu, bet vēl nav arī nekādas vērā ņemamas apbūves.Kāposti un ķieģelītis ar krējumuLekcijas un laboratorijas darbi līdz pavēlai pēcpusdienai, arī sestdienās, tad – mājupceļā mums patīk iegriezties tajā pašā Ļeņina ielā 17, kur atrodas ēdnīca. Uz galdiem šķīvjos sagriezta rupjmaize (ķieģelītis) un skābēti kāposti – tas viss par brīvu. Mēs savā nabadzībā nopērkam glāzi krējuma, sēžamies pie galda un pie krējuma apēdam maizi un kāpostus. Tas vairumā gadījumu arī viss.Bet svētdienās sarīkojam «uzdzīvi». Netālu no mūsu dzīvesvietas – Dobeles un Vecpilsētas ielas krustojumā atrodas Jelgavas autoosta un tajā arī pieticīga bufete. Tur pārdod Kijevas kotletes un kausos lej alu. Pastāvīgā sabiedrība ir lauku onkuļi kirzas zābakos un bārdainām sejām, bet tie studējošās jaunatnes priekus netraucē.Mēs zinām, ka Driksas krastā atrodas Jelgavas vienīgais restorāns – «Lielupe» –, taču tam trūkst naudiņas, un ir arī zināmas bailes, jo vēl nav noskaidrojies, kas turpmāk valdīs Jelgavā – studenti atnācēji vai iedzimtie. Studentu pagaidām vēl maz – mežsaimnieki, zemes ierīkotāji un melioratori –, tikai tie, kam akadēmijas vadība sarūpējusi mācību telpas. Mums – jau minētajā Puškina prospektā 11 (tagad Akadēmijas ielā), atņemot jaunuzcelto ēku kādai Jelgavas vidusskolai, pārējo specialitāšu studentiem – Svētes ielā 18.Savs naktsskapītis un skats uz torņa drupāmSvētdienas pēcpusdienas es pavadu bibliotēkā – tajā pašā Vecpilsētas ielā, jo tur ir televizors. Niecīga izmēra ekrānā pirmoreiz skatos «Dunduru» un jūtos kā ārzemēs. Ak, senā un pieticīgā jaunība!Bet naktis gribot negribot jāpavada kopmītnes zālē. Pēcpusdienās un vakaros tur notiek lekcijās nogurdināto studentu grupēšanās. Vienā stūrī iedzer alu, otrā spēlē kārtis, trešajā stāsta anekdotes, un mums – armijas gaitas izgājušajam un pēc zinībām slāpstošajam grupējumam – nav gandrīz kur pamācīties.Taču dzīve jau nestāv uz vietas. 1959. gada ziemā uzcelta tagadējā 1. dienesta viesnīca. Mēs iejurģojamies pa četriem vienā istabiņā, kur ir gan katram savs sienasskapis, gan naktsskapītis un no loga skats uz Trīsvienības baznīcas torņa drupām, bet kopmītnes pirmā stāva stūrī – gastronomijas veikals (tagad apdrošināšanas sabiedrība un «Swedbank» filiāle). Nāks vasara, un pa atvērto logu mēs sestdienu un svētdienu vakaros dzirdēsim pūtēju orķestra skaņas no Pils saliņas. Tur notiek balles, uz kurām doties mums pagaidām ir nedaudz bail, jo vēl nav skaidrības par jaunatnes prioritātēm pilsētā.Pudele alus un glīti pārrakstīts laboratorijas darbsUzcelta ir arī tagadējā 3. dienesta viesnīca Driksas ielā. Tur gan pagaidām kopmītņu istabiņās darbojas dažādas akadēmijas vadošās struktūras, jo Jelgavas pils vēl ir drupās. Šajā kopmītnē vajadzētu izmitināt Pārtikas tehnoloģijas fakultātes studentus, taču pagaidām meitenes iekārto mūsu mājā. Prieks, kur tu rodies! Ar šīm skaistulēm mēs ne tikai vakaros iemalkojam kādu pudeli alus, bet viņas dažkārt mums palīdz, pārrakstot glītā rokrakstā kādu laboratorijas darbu protokolu.Dzīve rit uz priekšu, Jelgava strauji atjaunojas, un šajā darbā arī mēs pieliekam savu stipro plecu. Par to – nākamreiz.
