LLU Senāta stipendiāte Krista Tumova Jelgavā nokļuva ne gluži pēc savas gribas.
Ceļā starp Rīgu un Jelgavu, strādājot Valsts zemes dienestā un reizē studējot un gatavojoties kārtējai eksāmenu sesijai, rit LLU Lauku inženieru fakultātes maģistrantes Kristas Tumovas darbdienas. Turklāt viņa kā sieviešu kora «Liepa» otrais soprāns gatavojas arī Ziemeļvalstu Dziesmu svētkiem un citiem atbildīgiem koncertiem.
Jaunāko māsu nolika vietā
Kaut gan pirms 25 gadiem Krista piedzima Saldū un uzauga Kursīšos, viņas vecāku Arņa Tumova un Mārītes, meitas uzvārdā Lindermanes, saknes ir Sesavas un Vilces pagastos. Sesavā izveidojās Tumovu ģimene, Zemgalē ir dzimis par Kristu četrus gadus vecākais brālis inženieris projektētājs Kaspars, kā arī māsa Indra, kas strādā arhitektūras nozarē. Taču astoņdesmito gadu vidū mamma, absolvējot Paula Dauges Rīgas 1. medicīnas skolu, saņēma norīkojumu darbā uz Kursīšiem, un Tumovu ģimene pārcēlās turp.
2009. gadā Druvas vidusskolu pabeidzot, ģimenes pastarīte Krista bija izdomājusi, ka brauks uz Rīgu studēt ķīmiju. Kaut arī konkurss Rīgas Tehniskajā universitātē bija liels, viņu uzņēma, taču maksas grupā, kas ekonomikas recesijas laikā bija diezgan problemātiski. Toreiz māsa Indra paņēma Kristu aiz rokas un atveda uz Jelgavu – LLU Lauku inženieru fakultāti, lai sniedz dokumentus arī šeit. Jelgavā Krista tika budžeta grupā. Arī Indra, kas LLU bija beigusi pamatstudijas ainavu arhitektūrā, togad turpat stājās maģistros. «Ir jauki būt ģimenē jaunākajam bērnam. Vienmēr kāds pajautā, vai esi paēdis, vai tev nav auksti. Brālis mani ir vienmēr aizstāvējis,» smaidot saka Krista un nopietni piebilst, ka 2009. gadā liktenīgs bija māsas padoms. Kristas izvēle par labu zemes ierīcības un ģeodēzijas studijām arī bijusi diezgan nejauša. Taču vēl pirms studiju sākuma, kopā ar citiem pirmkursniekiem strādājot praksē augstskolas sakopšanā jaunajam mācību gadam, meitene sapratusi, ka ne Rīga, bet Jelgava ir tā vieta, kur viņa grib dzīvot un studēt. «Tā paša gada jūnijā LLU lauku inženieru izlaidumā sveicot brāli Kasparu, es vēl tā nedomāju. Bet laikam dažreiz dzīve pati aizved tur, kur arī ir jāaizved,» saka Krista.
Profesionāļi atzīst par labāko
Studente spriež, ka pirmajos divos kursos, kad vairāk tiek apgūti vispārējie priekšmeti, jaunietis tā īsti savu izvēlēto specialitāti vēl neapjauš. Taču vēlāk ģeodēzija viņai ļoti iepatikusies. Pēc uzņēmuma «Latvijas dzelzceļš» pasūtījuma, sadarbojoties ar Latvijas Universitātes Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūtu Krista piedalījās ģeodēziskā tīkla veidošanā 58 kilometru garajam dzelzceļa posmam starp Krustpili un Skrīveriem. Darbs bijis grūts, vasaras karstumā mērinstrumenti «streikojuši», tomēr mērķis sasniegts. Pērn Kristas izstrādāto bakalaura diplomprojektu «Ģeodēziskā atbalsta tīkla pilnveide posmā Skrīveri–Krustpils» Latvijas Mērnieku biedrība atzina par labāko. Diplomdarba rezultātus Krista ir prezentējusi starptautiskajā studentu konferencē. Maģistrante domā, ka nākotnē varētu turpināt studijas doktorantūrā, proti, izvēlēties akadēmisko karjeru. LLU Senāta piešķirto stipendiju (desmit mēnešus pa 160 eiro) viņa plāno tērēt dalībai zinātniskajās konferencēs. Taču vispirms Krista grib kļūt praktiķe. Studente augstāk vērtē tos savus pasniedzējus, kuri pārzina ne tikai teoriju, bet arī praktisko pusi. Var piebilst, ka Lauku inženieru fakultātē pie studentu ziņojumu dēļa arī šopavasar izlikti vairāk nekā desmit dažādu firmu aicinājumu ar virsrakstiem «Nāc pievienojies mūsu komandai» un tamlīdzīgiem.
Daba nomierina prātu
Visus piecus pamatstudiju gadus Krista Tumova tikusi ievēlēta par kursa vecāko. «Centos studiju biedriem ziņot, kur kas notiek, dažu iedrošināju nebaidīties vēlreiz kārtot pārbaudījumus. 1. kursā mēs iestājāmies četri desmiti, turklāt puišu bija vairāk nekā meiteņu, bet pēc pieciem gadiem bakalaura diplomu saņēmām vien mazliet vairāk nekā divdesmit un tikai astoņi puiši,» skumji saka Krista. Viņa spriež, ka studentus atsvešina konkurence par budžeta vietām. Studiju maksa ir liela, un, gadījies, ka, sekmēm noslīdot, studiju draugi ļoti pārdzīvo neveiksmes.
Nomierināties, sakārtot domas Kristai palīdz daba. Mīļa vieta viņai ir vecāku lauku mājas dzimtajos Kursīšos, Bērvircava, kur dzīvo vecvecāki, Doles salas parks, kur viņa cenšas aizbraukt kaut reizi gadā. Sirdij tuvas vietas Krista atradusi arī pie Jelgavas un Ozolniekiem.
Dziedot dzimusi
Piecas mēģinājumu stundas nedēļā Krista velta LLU korim «Liepa», kurā dzied jau no 1. kursa. Diriģente Inta Zakenfelde meiteni slavē par atsaucību, skaistu balsi, par to, ka korī iesaista jaunas dziedātājas. «Ja lūdzu, viņa vienmēr atrod laiku pastrādāt vairāk,» stāsta diriģente. Vairāk pastrādāt bija vajadzīgs, arī gatavojoties Jelgavas 750 gadu jubilejas koncertam. Šovasar «Liepai» vēl jādzied Dobeles dziesmu svētkos, Ziemeļvalstu Dziesmu svētkos un Rīgā atklājot lauksaimniecībai veltītu konferenci, kas saistās ar Latvijas prezidentūru ES. ◆
VIEDOKLIS
Armands Celms, LLU Lauku inženieru fakultātes docents, Kristas Tumovas diplomdarba vadītājs
◆ Ja Kristai ko uztic, tad viņa arī centīsies paveikt. Ja darbā radīsies kādi kreņķi, viņa to neslēps, bet, atklāti pārrunājot, meklēs risinājumu. Krista ir gaišs cilvēks ar plašu redzesloku par zinātni, mākslu, literatūru. Ar viņu ir patīkami sadarboties. Ja Krista izvēlēsies akadēmisko karjeru, tad, manuprāt, tas ir atbalstāmi.
Vētījot pretendentus LLU Senāta stipendijai, konkurence bija liela. Kristu izcēla panākumi zinātniskajā darbā, centīga kursa vecākās pienākumu pildīšana visus piecus pamatstudiju gadus un arī dziedāšana korī «Liepa».
Fragments no esejas, ko, grupas biedru pierunāta, Krista Tumova iesniedza zaļā dzīvesveida popularizēšanai veltītā konkursā un vinnēja nedēļas nogalē izīrētu auto ar pilnu bāku.
Mēs dzīvojam pārmaiņu laikos, kad cilvēki arvien vairāk attālinās no tā, kas bijis svarīgs daudzu gadsimtu garumā.
Daba – tā ir neizmērojami liela bagātīga mums visiem, bet ikdienas steigā esam aizmirsuši visu to krāšņumu un piepildījumu, ko tā spēj mums sniegt un cik daudz darba ieguldīts, lai to visu saglabātu. Vai nebūtu jauki, ja mēs katrs ne tikai reizi gadā piedalītos Lielajā talkā, lai sakoptu aiz sevis, bet darītu to biežāk nevis tāpēc, ka «vajag», bet tāpēc, ka es «vēlos», lai šo skaistumu saglabātu ne vien savās sirdīs, bet arī kā mantojumu nodotu saviem bērniem, bērnu bērniem, no paaudzes uz paaudzi?
Esmu studente un dzīvoju pilsētā, bet manas dzimtās mājas atrodas laukos. Tā ir vieta, kur varu smelties spēku, atgūt līdzsvaru un mieru sevī no dabas, jo visapkārt ir meži, plašie lauki un ūdens. Katru vasaru visa ģimene un arī draugi dodamies pļavās lasīt ārstniecības augs, lai ziemā, kad esam kopā, varētu baudīt nelielu daļiņu vasaras, savukārt no tējā izmantotiem augiem gatavoju «skaistuma» maisiņus, ko var izmantot pret nogurumu, kā arī ziedūdeņus.
Tā kā arvien vairāk domāju par to, lai saglabātu sevī «dabas bērnu», iegādājos velosipēdu, lai, arī dzīvojot pilsētā, būtu iespēja tuvoties dabai un atrast savu miera ostu. Šopavasar es to atradu… Ārpus pilsētas virs upes ir kāds iekārtais tilts. Man patīk tur aizbraukt ar velosipēdu, sēdēt un baudīt dabas burvību. Tajā vietā var sajust dabas varenību un mierinošo pieskārienu. Grūti pat noticēt, ka tuvumā atrodas pilsēta. Ir tāda sajūta, it kā laiks būtu apstājies un vairs neietu uz priekšu. Nolēmu, ka par šo vietu jādalās arī ar līdzcilvēkiem, tāpēc šoruden pirmajās salnās agri no rīta aizvedu turp savus draugus, gandarījums – neaprakstāms. Esmu lepna, ka Latvijā ir šādas vietas, kur cilvēks nav būtiski iejaucies ar savu saimniecisko darbību, un cilvēki, kas rūpējas par to, lai uzturētu visu kārtībā, sagādājot prieku citiem. Tas rada motivāciju arī man, tāpēc nevaru nomest zemē papīru vai ko citu, jo apzinos sevi kā daļu no dabas.
Katrā gadalaiku maiņā, lai izjustu, kā pārmainās daba man visapkārt, un spētu novērtēt to, ko tā sniedz, ar draugiem un domubiedriem rīkoju pārgājienus vai veloekskursijas uz kādu iepriekš nebijušu vietu, lai atpūstos un labi pavadītu laiku, dziedot, spēlējot spēles un daloties priekā.
