Pasaules 28. ziemas universiāde Almati Latvijas studentu sporta vēsturē ieies ar pirmo šāda mēroga forumā izcīnīto zelta medaļu – to supergiganta un slaloma nobraucienus apvienojošajā Alpu kombinācijā spēja kalnu slēpotājs Kristaps Zvejnieks. «Labi cīnījās arī mūsu hokejisti. Varbūt mazliet par īsu bija rezervistu soliņš, taču pat pret čempioni Krievijas komandu divus periodus noturējāmies ļoti cienīgi. Tāpat pret Kanādu, kur varbūt veiksmes moments bija ne mums par labu. Katrā ziņā izcīnītā sestā vieta ir par divām vietām augstāks sasniegums nekā 2013. gadā Trentino,» sarunā ar «Ziņām» atzinīgus vārdus hokeja izlasei, kuras sastāvā kā veiksmes, tā neveiksmes izdzīvoja arī desmit Jelgavas komandas «Zemgale/LLU» spēlētāju, velta Latvijas Augstskolu sporta savienības valdes priekšsēdētāja un valsts studentu delegācijas vadītāja Agita Ābele.
«Varbūt vairāk bijām gaidījuši no Endija Vīganta šorttrekā, taču viņam bija ļoti liela un spēcīga konkurence. Ir jāsaprot, ka beigušies tie laiki, kad universiādē piedalījās studenti, kas sporto, tagad tie drīzāk ir augstas klases sportisti, kas studē, izmantojot augstskolu piedāvātās iespējas, atbalstu un pretimnākšanu,» atzīst A.Ābele.
«Krievija un mājiniece Kazahstāna, kas cīnījās finālā, tiešām izskatījās kā profesionāļu komandas, Kanāda varbūt vairāk pēc studentu līgas,» spriež Latvijas hokeja izlases uzbrucējs jelgavnieks Olafs Aploks.
– Kurā vietā starp savas hokejista karjeras notikumiem tu ierindotu universiādes turnīru? – jautāju Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes trešā kursa studentam Olafam.
Organizētības un grandiozitātes ziņā noteikti «top viens». Līdzīgi kā olimpiskās spēles – ar iespaidīgām atklāšanas un noslēguma ceremonijām, apsardzi atlētu pilsētiņā, bet arī visām ērtībām, lai varētu koncentrēties tikai uz sportu.
– Kas bija jūsu spēcīgākie pretinieki?
Meistarīgākie noteikti bija krievi, bet pašam no bērnības saglabājies respekts pret Kanādas izlasi. Kanāda hokejā ir zīmols, kas rada spiedienu, taču tieši pret kanādiešiem, manuprāt, mums, par spīti rezultātam (2:5), sanāca labākā spēle – kā komandai ar vienotu mērķi. Par slovākiem, kam zaudējām spēlē par piekto vietu, šķiet, bijām meistarīgāki, bet sanāca vairāki negadījumi.
– Acīmredzot arī par japāņiem, ko uzvarējāt vispirms ar 4:3 pagarinājumā apakšgrupas spēlē un pēc tam jau ar pārliecinošu 7:3 «mazajā pusfinālā».
Pirmo reizi var norakstīt – bijām kopā aizvadījuši tikai divus treniņus, toties japāņi šķita sākumam vairāk sagatavojušies, spēlēja kompaktāk un izmantoja tās dažas kļūdas, ko mēs pieļāvām.
– Pie vārtu guvuma tiki arī pats – kāda ir tava turnīra statistika kopumā?
Trīs plus divi. Vārti spēlēs pret Japānu, Krieviju, Kanādu un divas rezultatīvas piespēles.
– Kā ledus halle? Un līdzjutēji – vai atbalstīja arī Latvijas komandu?
Halle kompleksā «Halyk Arena» bija augstā līmenī. Skatītāju – ļoti daudz, īpaši jau uz mājinieku spēlēm. Mūsējās vidēji ap divarpus tūkstošiem varēja būt, bet mačā pret Kanādu – gandrīz pilnas tribīnes. Kaut kur tajās plīvoja arī Latvijas karogs, kazahi bija mūsu pusē. Emocionāls iespaids nenoliedzams.
– Vai sanāca klātienē redzēt kaut ko arī no citiem sporta veidiem un pašas pilsētas?
Citu sacensību vērošanai nenodevāmies, jo 90 procentu laika aizņēma hokejs, bet Almati skaistākās vietas un apkārtnes dabu ekskursijā apskatījām. Aizdevāmies līdz tramplīnlēkšanai, uzbraucām arī pavērot skatu no augšas. Tas likās interesanti.
– Esi spēlējis Latvijas U18 izlasē un četrus gadus «Liepājas metalurga» jaunatnes komandā, kam varēja sekot ceļš uz «Rīgu», bet tu atgriezies Spīdolas ģimnāzijā un devi priekšroku studijām. Vai šodien šķiet, ka tā bija pareiza izvēle?
Atbilde varētu būt garāka – par to, ir vai nav tādas «pareizas» izvēles. Bet savējo nenožēloju. Pagaidām spēju studijas apvienot ar pusprofesionālo hokeju. Darbs jau sanāk smags – no sešiem rītā līdz deviņiem vakarā: kārtīgi jāmācās, kārtīgi jātrenējas un jāspēlē.
– Vai universitāte tevi atbalsta – ar pretimnākšanu individuālos studiju plānos vai kā citādi?
Atlaides līdz šim nav nācies prasīt. Šaubos, vai vispār kāds zina, ka spēlēju hokeju, vismaz līdz šim. Varbūt tuvākie biedri kursā, kur no sākotnējiem 240 esam palikuši 110 cilvēku. Tāds atbirums esot normāls.
