Arvien vairāk jauniešu, stājoties augstskolā, interesē jautājums – vai studiju laikā viņus var iesaukt obligātajā valsts dienestā?
Arvien vairāk jauniešu, stājoties augstskolā, interesē jautājums – vai studiju laikā viņus var iesaukt obligātajā valsts dienestā? Diemžēl nereti atbildē uz šo reflektantu jautājumu Valsts dienesta pārvalde un augstskolas sniedz pretrunīgu informāciju. Kāpēc? Acīmredzot nevienādi tiek izprasti valsts normatīvie akti, kas skar studentu attiecības ar valsts dienestu.
Augstskolu likuma 48. pantā ir noteikts, ka obligātajam valsts dienestam nav pakļauti pilna laika studējošie. Savukārt likuma «Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu» 19. pantā ir teikts, ka iesaukumu aktīvajā valsts dienestā atliek mācību iestāžu dienas nodaļu studentiem.
Šodien termins «dienas nodaļas students» ir jāuzskata par novecojušu. Agrāk tika nodalītas četras studiju formas (nodaļas) – dienas, vakara, neklātienes un tālmācības –, kas atšķīrās ar kontaktstundām atvēlēto laiku, un no iesaukšanas valsts dienestā bija atbrīvoti tikai dienas studenti.
Pašlaik Augstskolu likumā Latvijā nodalīti divi studiju veidi: pilna laika un nepilna laika studijas. Pilna laika studijās jaunietis gadā veic studiju darbu 40 kredītpunktu apjomā (kredītpunkts ir studiju darba apjoma mērvienība, kas atbilst 40 studenta darba stundām, no kurām ne vairāk kā puse ir kontaktstundas). Savukārt nepilna laika studijās jaunietis gadā veic studiju darbu mazāk nekā 40 kredītpunktu apjomā.
Gan pilna laika, gan nepilna laika studijās ir iespējamas kā dienas, tā arī vakara un neklātienes studiju formas, un arvien biežāk augstskolas, orientējoties uz strādājošajiem studentiem, piedāvā pilna laika studijas vakara un neklātienes formā. Šīs studiju formas atšķiras ar to, ka salīdzinoši mazs ir kontaktstundu apjoms (studentu tiešais kontakts ar mācībspēkiem), bet liels patstāvīgā studiju darba apjoms. Turklāt Augstskolu likums nenosaka kontaktstundu apjoma apakšējo robežu. Tas nozīmē, ka teorētiski studiju programma var paredzēt viena kredītpunkta apguvi ar, piemēram, tikai vienu kontaktstundu (lekciju) un patstāvīgo darbu 39 stundu apjomā. Tieši neklātienes studijas no citām atšķiras ar mazo kontaktstundu skaitu, kas gadā parasti nepārsniedz 200 stundu. Katra augstskola atbild par šādas studiju formas pareizu organizāciju, kā arī par mācību nodrošināšanu ar nepieciešamajiem izziņas un metodiskajiem materiāliem (izdales materiāli, mācību un zinātniskā literatūra, elektroniskā datu bāze, internets u.c.).
Tātad iesaukšanai valsts dienestā nav pakļauti studenti, kas studiju gadā apgūst programmu 40 kredītpunktu apjomā.
Dokumenti, uz kuru pamata studējošu jaunieti neiesauc valsts dienestā, ir augstskolas izsniegta izziņa par to, ka viņš ir pilna laika studējošais, kā arī augstskolas regulāri sūtītie studentu saraksti Valsts dienesta pārvaldei.
Manā praksē tomēr ir bijuši neskaitāmi gadījumi, kad pilna laika neklātienes students lūdz augstskolas izziņā neminēt to, ka viņš mācās neklātienē, pretējā gadījumā viņš tiks iesaukts dienestā. Tas liecina par to, ka studenti un Valsts dienesta pārvaldes darbinieki ne vienmēr izprot likumu prasības un pilna laika studiju būtību. Vai jaunietis ir pakļauts obligātajam valsts dienestam, tas atkarīgs no gadā veicamā studiju darba apjoma (pilna vai nepilna laika studijas), nevis no studiju formas (diena, vakars, neklātiene, tālmācība).
Dienests bruņotajos spēkos ir katra pilsoņa goda pienākums, un studijas augstskolā nevajadzētu uzskatīt par veidu, kā izvairīties no tā. Turklāt iestāšanās augstskolā vien negarantē «imunitāti» pret iesaukšanu dienestā. Ir jāstudē sekmīgi. Visbiežāk tieši nesekmības dēļ ņemto studiju pārtraukumu laikā (tā saucamajos akadēmiskajos atvaļinājumos) jaunieši, lai arī nav atskaitīti, tomēr vairs nav uzskatāmi par pilna laika studējošiem, tāpēc ir pakļauti iesaukšanai valsts dienestā.
Ja jaunietis nav pietiekami motivēts augstākās izglītības ieguvei, tad arī «atbiršanas» risks ir augsts. Kā liecina IZM pārskati par Latvijas augstskolām, ik gadus tās absolvē tikai nedaudz vairāk par pusi no jauniešiem, kas sāka studijas. Galvenais iemesls ir ne jau viņu vājās spējas apgūt studiju programmu, bet gan nepietiekamā motivācija, kā arī algotais darbs, ko jaunieši strādā paralēli studijām. Lielākā daļa studentu strādā. Tas ir neizbēgami, jo trīs ceturtdaļām mācības ir par maksu, un arī vienai ceturtdaļai, kura studē valsts budžeta finansētajās studiju vietās, jārūpējas par iztikai nepieciešamajiem līdzekļiem. Gan darbs, gan personīgā dzīve pārsvarā ir prioritātes, tāpēc augstskola tiek pamesta. Strādājošiem studētgribētājiem perspektīvāka ir augstākās izglītības ieguve divos soļos, sākot studijas 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības jeb koledžas programmās. Tās ir divu gadu ilgas pilnvērtīgas augstākās izglītības programmas, pēc kuru beigšanas absolvents saņem diplomu un studijas var turpināt, iestājoties četrgadīgo studiju programmu vidusposmā.
