Ja visi ceļi ved uz Romu, tad droši var apgalvot, ka lauksaimnieku ceļi pēc zinībām ved uz Jelgavu
Pēc vidusskolas absolvēšanas sākas pārdomas par to, ko darīt, kur tālāk studēt. Padomju laika Latvijā lielas izvēles nebija. Ārpus Rīgas bija tikai trīs augstskolas: Daugavpils Pedagoģiskais institūts, Liepājas Pedagoģiskais institūts un Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (LLA) Jelgavā. Un tā liels skaits jauniešu devās tieši uz LLA, tagad Latvijas Lauksaimniecības universitāti, lai tur studētu izvēlētajā specialitātē. Uz Jelgavu studēt savulaik devās arī Maija Placēna.
Pārtika viscauri
Stāstot par savu kādreizējo izvēli doties prom no Rīgas, lai mācītos Jelgavā, Maija iegrima atmiņās par savu bērnību. Viņas ģimenē daudziem radiem pamatdarbs bija saistīts ar izglītības jomu, pārtikas nozari vai celtniecību. Un loģiski, ka, augot ģimenē, kurā bija pārtikas tehnologi, pārtikas eksperti, kas bija strādājuši arī ārzemēs ar produktu kvalitātes novērtēšanu un ar lielu pieredzi ostās eksotisko augļu kravu pieņemšanā, par šo jomu interese radās arī Maijai. «Arī sanākot kopā svētku reizēs, ģimenes lokā sarunas raisījās par pārtiku, par jaunākajām receptēm, dažreiz pat apsprieda interesantākos notikumus un kuriozus, saistītus ar pārtiku,» stāsta Maija.
Viņas vecāki pagājušā gadsimta 60. gados mācījās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā – tēvs bija aukstuma iekārtu tehniķis, mamma – dzērienu pārtikas tehnoloģe. Maija dzīvoja Rīgā, bet vasarās brauca uz Sivergolu, Sivera ezera ielokā, pie vecāsmātes Teklītes un vectēva Jēkaba. Viņas abu vecāku dzimtās saknes ir Latgalē, un Maija atzīst, ka «varbūt arī tur iegūti pamati specialitātes izvēlei».
Latgales lauku sētās tikai ar rūpīgu darbu bija iespēja sagatavot ģimenes ziemas krājumus no vasarā izaudzētās ražas, lai varētu savu kuplo ģimeni nodrošināt ar ikdienas maltīti un palutināt pie svētku galda, iedodot arī lauku labumus ciema kukulī rīdziniekiem. Tur lielveikalu nebija, un, kad vēlējās kaut ko saldu, tad tas bija tikai pašu rūpēts. Katrā Latgales turīgā sētā bija liels augļu dārzs un bišu saimes. «Es vēl atceros, agrā bērnībā pirtiņā bija dzirnakmeņu rokas dzirnavas miltu malšanai un cigoriņu dzirnavas kafijas dzēriena gatavošanai. Arī mūsu mājā jau vēlāk maizīti cepa no veikalā pirktiem miltiem. Vecāmāte, krustmāte ar tanti Emīliju vasarā bieži rosījās virtuvē, «burkojoties» un pildot pagrabus ar dažādiem zupas aizdariem. Mūsdienās to sauc par naturālo saimniecību, bet kādreiz tas bija kas cits, kas pamudināja to visu apgūt, lai vēlāk saprastu, kā rūgst maize un kā to pagatavot gardāku. Joprojām viena no manas bērnības spilgtākajām garšām ir vecāsmātes Teklītes brokastu pankūkas ar škvarciņām, ceptiem lociņiem krējuma mērcītē, kas modināja no rīta ar savu vienreizīgo mājīguma un miera smaržu,» viņa atzīst.
Tā nu Maija, būdama rīdziniece ar Latgales saknēm, pabeidzot Rīgas 20. vidusskolu ar matemātikas, fizikas un radiotehnikas novirzienu, apzinājās, ka viņai patīk garšīgi paēst un ka vienīgā augstskola Latvijā, kas sagatavo pārtikas speciālistus, ir LLA. «Visās pasaules malās cilvēki ēd, un ēdiens ir tas, kas mūs pavada visa mūža garumā. Mūsu izvēle ir, ko mēs ēdam un cik daudz mēs gribam par to zināt. Man gribējās zināt par to vairāk,» uzsver Maija.
Piederības sajūta pilsētai
«Jelgavai kā pilsētai, kurā esmu mācījusies, esmu pateicīga par iespēju dzīvot tajā un sajusties piederīgai,» atzīst Maija. Jelgava zināmā mērā bija spilgtu pretrunu pilsēta – ieslodzījuma vieta ar slēgto zonējumu un brīvi atvērtā studentu pilsētas daļa, pamazām atdzimstošā bijusī RAF jeb mikroautobusu «Latvija» šūpuļa pilsēta. Pārtikas ražotnes un jaunuzceltā piena pārstrādes rūpnīca, vēsturiskā Rastrelli arhitektūra un modernā ledus halle. Viss tas ir mainīgs un saderīgs vienā pilsētā, viss ļoti dinamiski un mierīgi līdzās pastāv, un visam ir sava būšana un kārtība, kas netraucē līdzās pastāvēšanai. Jelgavas pilsētai ir sava «seja» un aktivitātes, kuras citur nenotiek. Tā, piemēram, Jelgava ir ledus skulptūru festivālu pilsēta un piena paku regates svētku organizētāja. Nu jau par tradīciju kļuvuši Piena, maizes un medus svētki centrālajā laukumā pēdējā augusta sestdienā.
Pilsētas dome rūpējas par kultūras norisēm, arī par pilsētas iedzīvotāju lielāku iesaistīšanu sporta pasākumos, vides projektos un bērnu un jauniešu informatīvos pasākumos. Maija atzīst, ka Jelgava ir ļoti mainījusies un attīstījusies vizuāli. «Nu jau katru pavasari gaidu ar interesi, lai redzētu, kā Jelgava sevi šoreiz izrotās. Spilgti vēl atmiņā stāv, iebraucot Jelgavā, ceļa malās izveidotās dekoratīvās ziedu kompozīcijas uz laternām pagājušajā gadā,» stāsta Maija.
Pēc Maijas domām, tā ir fantastiska sadarbība, kas izveidojusies starp pilsētu un augstskolu, kas ar saviem mācību spēkiem, studentiem, kā arī ar Jelgavas iedzīvotājiem rosina pilsētu būt modernai un atvērtai visam jaunradītajam. Jelgava ir viena no tām pilsētām, kurā veidojas zaļās piegādes sistēma lauksaimniecības produktiem pa tiešo no lauka līdz gala patērētājam bez veikalu un citu starpnieku iesaistīšanas – šo procesu veicina jaunās studentu ģimenes. Maija pārliecinoši saka, ka noteikti ir vēl daudz labu lietu, par kurām zina tikai paši jelgavnieki un par kurām pilsētas viesi nemaz nenojauš.
«Pirms dažiem gadiem man bija iespēja tuvāk iepazīties ar Jelgavas jauno zemnieku kustību, kas apvieno progresīvus jauniešus no laukiem. Es zināmā mērā Jelgavu uzskatu par lauksaimniecības attīstības centru Latvijā,» saka Maija. Šeit koncentrējas viss progresīvais, mācību centri, lauksaimniecības kooperatīvi – graudi, piens, veterinārmedicīna un biškopība, enerģētika un, protams, mežniecība. Ozolniekos, Jelgavas pievārtē, ir izvietojušies Latvijas lauksaimniecības tīkla un konsultāciju centru biroji, kas īsteno visas Latvijas lauksaimniecības koordināciju. «Vai es varu teikt, ka Jelgava pēc studiju pabeigšanas ir palikusi man sveša? Noteikti nē! Es regulāri te iegriežos darba jautājumos, jo pārtika ir lauksaimniecības produktu pārstrādes daļa, un Jelgava ar mācību un zinātnes attīstību lauksaimniekiem ir zināmā mērā galvaspilsēta,» viņa uzsver.
Maija stāsta, ka gadi, ko viņa pavadījusi Jelgavā, bija fantastiski. Protams, neiztrūkst arī pozitīvu atmiņu par Fukšu balli, Azemitologa svētkiem, Putriķu dienām un dalību celtnieku vienībās Maskavā un Ščecinā, studentu darba apmaiņas vienībās. «Ar sirsnīgām atmiņām atceros dalību sieviešu kora «Liepa» mēģinājumos un koru sadraudzības braucienu uz Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu) pie Ļeņingradas Konservatorijas jauniešu kora,» atmiņās gremdējas Maija. Laikam ritot, viņa beidzot var apzināties, cik daudz spēja iegūt, apmeklējot tūrisma, alpīnisma sporta sekciju, peldēšanas sekciju un divus gadus aktīvi zīmējot un darbojoties ar mālu, piedaloties mākslas studijā. «LLU bez mācībām izvēlētajā studiju programmā rosina studentus sevi pilnveidot daudzās jomās, un no tā nav jābaidās, bet jaunība ir tam jāvelta, lai izzinātu savas spējas un prasmes, kas vēlāk noteikti noder. Tā bija mana studiju laika iespēja – sevi pilnveidot un, uz Jelgavu pārbraucot, saglabāt savas intereses, un attīstīt hobijus,» stāsta Maija.
Spilgtākie – «putriķu» laiki
Vēlākos gados Maija ir mācījusies arī biznesa augstskolā «Turība» un Latvijas Universitātē, taču atzīst, ka «putriķos» pavadītie studiju gadi ir spilgtākie un iegūtās profesionālās iemaņas ir pamatīgākas, tāpēc plašāk izmantojamas.
Pabeidzot studijas Jelgavā, Maija no tās neaizgāja pavisam, un, kad ir vēlēšanās vai iespēja, tad viņa dodas šurp. Tajā skaitā lai atsvaidzinātu savas profesionālās pamatzināšanas un paplašinātu tās dažādos projektos, apmācību kursos. Un katrreiz ar sirds siltumu viņa atgriežas LLU telpās. Mūsdienās LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē ir izveidota jauna un moderni aprīkota sensorā laboratorija, kurā māca atšķirt dažādas smaržas un garšas. Laboratorijas darbos studenti un pārtikas profesionāļi apgūst produktu krāsas un konsistences ietekmi uz produkta garšu. Šodien mācību process noteikti ir daudz interesantāks, ar jaunām iespējām, tikai vienmēr paliek aktuālais, cik mēs katrs paši esam atvērti un ko paņemsim līdzi kā ceļa maizi no savu studiju laikā iegūtajām zināšanām lielajā dzīvē, saka Maija. Mācībām Jelgavas pils telpās, protams, ir cita aura, un nepamet sajūta kā pēc ilgiem ceļojumiem, atgriežoties mājās. «Ar lielu interesi un prieku katru reizi noskatos uz LLU mācību auditoriju un laboratoriju modernizāciju un zinātnes attīstības veicināšanas inovatīvajiem projektiem. Mēs laboratorijas darbos varējām tikai sapņot par tik labu mikrobioloģijas aprīkojumu, kad uz segstikliņa uzliktais paraugs ir redzams un saglabājams datorfailos un attēla kvalitāte un palielinājums ir atbilstošs mūsdienu tehnoloģijām,» atzīst Maija.
Studiju laikā bija periodi, kad bija jādzīvo mājās un katru dienu jābrauc uz Jelgavu un vakarā atpakaļ. Maijai atmiņā palikuši braucieni ar vilcienu – bija izveidojusies sava kompānija, kas brauca noteiktā vagonā, un ātrākie saviem ceļa biedriem laicīgi aizņēma vietu vilcienā. Daudzi tā laika pasniedzēji arī brauca no Rīgas, arī viņiem veidojās savas ceļa biedru kompānijas. Ceļš ar vilcienu uz Jelgavu no Rīgas aizņēma 50 minūšu, kuru laikā varēja uzzināt jaunumus citās fakultātēs, izpildīt kādu aizmirstu mājas darbu vai sakārtot laboratorijas darba pierakstus, minēt krustvārdu mīklas, uzspēlēt zolīti vai vienkārši pasnaust. Braukājot ikdienā, ir grūti apvienot studijas un dažādas ārpus nodarbību aktivitātes ar intensīvu darbu bibliotēkā.
Laiks ceļā un pielāgošanās vilcienu vai autobusu grafikam veic savas korekcijas. Dzīvojot studentu kopmītnēs uz vietas Jelgavā, jau paveras citas iespējas un varēšanas. Laikā, kad Maija dzīvoja kopmītnēs, viņa ciešāk sadraudzējās ar istabas biedrenēm un studentiem no citiem kursiem, bija iespēja vairāk iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs studentu pašpārvaldē, piedalīties sadraudzības dienu organizēšanā un viesu no Azerbaidžānas, Armēnijas, Lietuvas, Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības institūtiem uzņemšanā.
«Vadīju ekskursijas pa Jelgavu un Vecrīgu, Jūrmalu. Mācoties LLU, man pastāvīga darba nebija, bet mēs visi priecājāmies par dažādiem gadījuma darbiem, kas ik pa laikam mums kā studentiem tika piedāvāti ēdināšanas sfērā. Vai mana izvēle mācīties LLA Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģijas inženiera specialitātē bija pareiza? Tagad, kad pēc studiju beigšanas pagājuši daudzi gadi, es saku lielu paldies mūsu bijušajai dekānei Inārai Melgalvei, kura mācēja stiprināt pārliecību tajos mirkļos, kad māca šaubas, un kura iedrošināja spert pirmos soļus specialitātē, atbalstīja ar savu sirsnīgo smaidu, kad bija pirmie gadi nostrādāti,» saka Maija. ◆
