Dacei Šteinertei mīļš ir gan stadions, gan arī jūra – viņas darba vieta.
Ar Daci Šteinerti tiekos saulainā jūnija pirmspusdienā Zemgales Olimpiskajā centrā. Viņas aizņemtības dēļ salāgot tikšanās vietu un laiku nebija gluži vienkārši. Taču treniņš sportistes ikdienas plānotājā ierakstīts ar stingru – Latvijas čempiones diska mešanā – roku. Stadionā viņu sastapt ir visvieglāk. Tiesa, ik pa laikam Daces nav arī tur. Meitenes amats ir tāljūras stūrmane, un arī patlaban tuvojas brīdis, kad viņai jālido uz Beninu Āfrikā, lai vairākus mēnešus strādātu uz tankkuģa «Kazdanga».Sporta arguments par labu jūrai«Sportu es mīlu. Nāku trenēties ne tikai pienākuma pēc. Kaut arī prombūtne jūrā sasniegto rezultātu ik pa laikam atsviež atpakaļ, man gribas turpināt treniņus, piedalīties sacensībās,» stadionā, sēžot uz kārtslēcēju paklāja, stāsta Dace. Pirms četriem gadiem izšķirīgajā brīdī pēc vidusskolas absolvēšanas tieši vēlēšanās sportot veicināja meitenes izvēli par labu Jūras akadēmijai. Atceroties reflektantes piedzīvojumus, Dace atzīstas: «Vecāki, sevišķi tēvs, negribēja, ka es ietu jūrā. Mana pārliecība par labu jūras profesijai arī vēl nebija stabila. Mājās apsolīju – ja tikšu budžeta grupā, mācīšos par tūrisma menedžeri Valmierā Vidzemes augstskolā, tur arī biju iesniegusi dokumentus. Beigu beigās tuviniekiem tomēr stingri noteicu, ka mācīšos Jūras akadēmijā. Rīgā atšķirībā no Valmieras es varēju nopietni turpināt sportot. Tas mūsu mājas diskusijā bija arguments.» Vienlaikus ar Daci Jūras akadēmijā togad iestājās vēl sešas meitenes, toties puišu bija septiņdesmit. Pēc četriem gadiem diplomu saņēmuši drusku vairāk par četrdesmit puišiem un… visas septiņas meitenes, kuru motivācija mācīties izrādījās stingrāka. Jūrā iet pēc naudas Dace smaida, ka nav tie laiki, kad cilvēkus jūrā aicina romantika. Tagad uz kuģiem ejot nopelnīt. Pirmajā gadā pēc Jūras akadēmijas beigšanas jaunietim alga var sanākt vairāk nekā tūkstoš latu mēnesī. «Tomēr, jo vairāk es eju jūrā, jo vairāk mani māc šaubas, vai tiešām tas ir tik forši,» teic Dace. Darbs, viņasprāt, ir grūts. Ne viens vien jūrnieks kuģi salīdzinot ar divsimt metru garu un trīsdesmit metru platu cietumu, kurā mēnešiem esi daudzējādā ziņā ierobežots. Dace vēl domā, vai tas tiešām varētu būt darbs visam mūžam. Dzīve rādot, ka tie, kuri jūrā noiet vairāk par desmit gadiem, šajā amatā tomēr paliek. To, ka jūra vilina un sauc atpakaļ, meitene izjutusi jau tagad. «Mājās smejas, ka es arī tālākajā dzīvē varētu ik pa laikam pamest vīru ar bērniem un atgriezties uz kuģa,» stāsta Dace. Viņa atzīst, ka pagaidām šī problēma vēl nav aktuāla. Puišos jauniete visaugstāk ciena godīgumu un uzticību, bet vīrieša paraugs – tēvs un brālis Didzis, kurš studē ģeoloģiju. Viņi gan esot diezgan asi politiskajās diskusijās, kurās Dace visu uztverot mierīgāk. Pildot komandai solīto«Es mājās varu izkomandēt jaunāko māsu Dainu un būt diezgan valdonīga,» sevi vērtē stūrmane. Uz kuģa gan pastāv stingri noteikta hierarhija un disciplīna. «Dažreiz nevaru noturēt mēli aiz zobiem. Nepaspēju visu izdomāt, kad jau dzirdu, ka kapteinim vai viņa vecākajam palīgam esmu pateikusi to, ko īsti nevajadzētu,» Dace ir paškritiska. Par dzīvi jūrā jūrnieki daudz nestāstot. Tam, kas notiek uz kuģa, uz kuģa esot arī jāpaliek. Labprāt Dace dalās par piedzīvoto ostās, kur viņa izmantojot katru izdevību redzēt to, kā cilvēki dzīvo citviet. Uztraukumi aizmirstasBūdama Latvijas Jūras akadēmijas praktikante, Dace ar kuģi iegājusi kādā Ziemeļjūras ostā Anglijā. Līdz tuvākajam ciematam bijuši pieci seši kilometri. Kuģa komandai viņa apsolījusi, ka gadījuma mašīnas nestopēs un vakarā stingri norādītajā laikā būs atpakaļ. Ejot pa ceļu, meitene tiešām nestopējusi, taču kāds autofurgons pie viņas noturējis pats. Šoferis, šķiet, polis, neskaidrā angļu valodā vaicājis, vai nevajag palīdzēt. «Pēc piektā atkārtojuma es sapratu, ko viņš no manis grib, un galu galā piekritu piedāvājumam kāpt automašīnā,» stāsta Dace. Īsajā ceļā līdz ciematam šoferim paskaidrojis, ka te neesot nekā tūristu ievērības cienīga un piedāvājis pa ceļam aizvest uz Hallu – pilsētu, līdz kurai bijis kilometru septiņdesmit. Pēc šofera teiktā, vakarā no Hallas uz ostu varot tikt ar autobusu. Pilsētā ceļotājai gājis jauki. Viņa apmeklējusi muzejus, baznīcas. Draudzes zvaniķis atļāvis pavērot pilsētu no dievnama jumta. Daudzi pilsētnieki gribējuši ar Daci runāties. Ātri pienācis laiks, kad gājis pēdējais autobuss. No tā pa ceļam kādā ciemā bijis jāpārsēžas uz citu, kas aizvedīs tieši uz ostu. «Parasti Anglijā satiksme ir precīzi salāgota, taču šoreiz gadījās tā, ka, iebraucot ciemā, redzēju – mans autobuss jau iet prom. Kabatā trīs mārciņas! Ko tagad darīt?» Dace atceras toreizējo izmisumu. Tad piesteigusies sieviete, ar kuru viņa pirms brīža, sēžot autobusā, runājusies, un aicinājusi tūlīt kāpt viņai līdzi vilcienā. Tur kontrolieris saprotoši nav brāķējis viņas vilcienam nederīgo biļeti, un drīz vien pa dzelzceļu Dace pirms laika aizbraukušo autobusu noķērusi. Galu galā viss beidzies labi. Uztraukumi pagājuši, atmiņā palikusi cilvēku laipnība. Dace Šteinerte Dzimusi 1987. gadā, augusi, skolojusies Ziedkalnē, Jelgavā un Rīgā. Bērnībā trenējusies basketbolā, bet no 2002. gada vieglatlētikā – lodes grūšanā un diska mešanā, kur kļuvusi par Latvijas čempioni. Jelgavas Valsts ģimnāzijas absolvente, labākās sekmes matemātikā, literatūrā, vēsturē, interesējusies par novadpētniecību. 2011. gada janvārī absolvējusi Latvijas Jūras akadēmiju, ieguvusi sardzes stūrmaņa kvalifikāciju. Reisos bijusi Lielbritānijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Panamas, Peru, Brazīlijas, ASV (gan Rietumu, gan Austrumu krastā), kā arī citu valstu ostās. Patīk Čaka, Vācieša, Ziedoņa dzeja, Valmieras teātris. Profesijas izvēlē stiprinoša loma bijusi latviešu zemūdenes komandiera Hugo Legzdiņa grāmatai «Ronis – mana būdiņa un pils». Trenere par audzēkniMaija Ukstiņa, Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas trenere Dace atnāca uz stadionu pirms gadiem septiņiem, kad mācījās jau devītajā klasē. Nostājās manā priekšā liela meitene un teica: «Es gribu trenēties vieglatlētikā.» Atbildot es viņai pajautāju: «Kurā gadā esi dzimusi?» Skaidrs, ka Dace bija vecāka par tiem gadiem, kad parasti sāk trenēties šajā sporta veidā. Tad sacīju, ka viņa ir drusciņ par lielu, bet var nākt, ja būs gribasspēks. Un tiešām ar savu gribasspēku, mērķtiecību, kārtību un atbildību Dace izdarījusi ļoti daudz. Viņa ir arī ļoti laipna un izpalīdzīga.
