Vecie jelgavnieki mīlēja Elvīru Līcīti, šo jauko, sprigano, atjautīgo aktrisi, kas likās kā jaunības un dzīvesprieka iemiesojums.
Vecie jelgavnieki mīlēja Elvīru Līcīti, šo jauko, sprigano, atjautīgo aktrisi, kas likās kā jaunības un dzīvesprieka iemiesojums. Elvīra Līcīte Jelgavā ieradās 1927. gadā no Liepājas teātra. Īsu laiku viņa bija tā saucamā volontiere Dailē. Par volontieriem agrāk dēvēja aktierus un aktrises, kas nebija ieskaitīti teātra trupā, bet kurus par attiecīgu honorāru uzaicināja dažām lomām. Jelgavā E.Līcīte kļuva par pilntiesīgu un ļoti iecienītu aktrisi, ko darbabiedri nesauca citādi kā vien mīlināmajā vārdā par Līčuku.
Līčukam bija neliels, trausls augumiņš, tālab ārējās dotības labi atbilda dažādu meiteņu un reizēm arī zēnu lomām. Viņa bija R.Blaumaņa Kārlēns «Skroderdienās Silmačos» un A.Brigaderes Sprīdītis, tēloja arī Līziņu R.Blaumaņa bēdu lugā «Pazudušais dēls», bija Raiņa Saulcerīte un Annas Brigaderes Maija pasaku lugā «Maija un Paija».
Jauna un baltu izcelsmes
Tas bija vācu laiks, 1942. gads, kad Elvīra Līcīte tēloja šo lomu. Izrādi toreiz tiku redzējis, un uz mūžu palika atmiņā Maijas labestība, sirsnīgums, labsirdība. Elvīra Līcīte neko neuzspēlēja, viņa patiesi bija vienkārša, jauka latviešu meitene. Jā, man aktrise tiešam šķita kā meitene, kaut gan viņai tuvojās četrdesmit. Ar Elvīras Līcītes gadu skaitu tomēr bija diezgan liela neskaidrība. Oficiālos trimdas avotos varēja izlasīt, ka Elvīra Līcīte dzimusi 1912. gadā. To apliecināja arī viņas dzīvesbiedrs Jānis Grebzde: «Elvīras papīros es atradu «Canadian Citizenship Certificate» un arī kādu Vācijas DP nometnē sastādīto medikālās un fiziskās izmeklēšanas lapu sakarā ar emigrāciju uz Kanādu. Abos šajos dokumentos viņas dzimšanas dati uzrādīti 1912. g. 25. oktobris Rīga, Latvia. Citus dokumentus neesmu atradis, izņemot no mūsu vietējās luterāņu draudzes, kur ir tie paši dati.» Šī vēstule rakstīta 1994. gadā, un Elvīra Līcīte jau trīs gadus kā bija mirusi. Savukārt aktrises draudzene Ērika Prindule, kas dzimusi 1909. gadā, kādā vēstulē man minējusi: «Elvīra bija vecāka par mani gadus 4 – 5». Kam tad ir taisnība? Dokumentiem vai dzīvam cilvēkam? Patiesība izrādījās Ērikas Prindules pusē. Gluži nejauši atvēru trīsdesmito gadu beigās Latvijā izdoto biogrāfisko vārdnīcu «Es viņu pazīstu», un tur melns uz balta ir rakstīts: «Elvīra Līcīte dzimusi 1903. gada 25. oktobrī Katlakalna pagastā.» Bet kā aktrisei izdevās kļūt par deviņiem gadiem jaunākai? Un kāpēc tas bija vajadzīgs? Te jāatceras mūsu tautiešu sarežģītais izceļošanas laiks. Vācijā bēgļu nometnes četrdesmito gadu beigās, piecdesmito sākumā beidza pastāvēt, vajadzēja aut kājas tālākam ceļam – uz Ameriku, Kanādu, Austrāliju. Katra no šīm lielajām valstīm ieceļotājiem izvirzīja savas papildprasības, bet visur gribēja, lai iebraucēji būtu jauni, spēcīgi un veselīgi. Austrālijā dzīvojošai rakstniecei Ainai Vāverei ir luga «Jauna, neprecējusies un baltu izcelsmes». Tādi bija priekšnosacījumi, ko vispirms ņēma vērā, piešķirot ieceļošanas atļauju kādā no minētajām zemēm.
Elvīras Līcītes dzīvē apstākļi tobrīd sagadījās tā, ka viņa patiešām bija neprecējusies, pareizāk sakot, bija šķīrusies, jo kopdzīve ar pirmo vīru, kādreizējo Jelgavas teātra aktieri un režisoru Žani Kopštālu bija izirusi vēl Latvijā. Kopštāls palika Dzimtenē un turpināja strādāt Liepājas teātrī. Taču ko iesākt ar gadiem? Izceļošanas brīdī to skaits jau virzījās uz piecdesmito pusi. Varbūt juku laikā varēja pazust dokumenti? Elvīra Līcīte tā arī izdarīja un, Kanādā ieceļojot, kļuva par desmit gadiem jaunāka. Aktrises toreiz tā mēdza darīt. Ne jau vieglas dzīves dēļ.
Šarmantā subrete
uz brīdi atgriezīsimies Jelgavā. Vēl Elvīra Līcīte patiešām ir jauna, un režisori labprāt viņai uztic lomas klasiskajās komēdijās. Viņa bija viegla un draiska Kekīna K.Goldoni komēdijā «Pļāpīgās sievas», slavenajā šī autora «Meļa» izrādē tēloja atjautīgo Kolumbīni, un par šo lomu kritiķis K. Strauts rakstīja: «Viņas drošā, gandrīz robustā bezaizspriedumainā izturēšanās bija skatuviski veikla un iekļāvās inscenējuma apmalē.» (Karlo Goldoni komēdija «Melis» Jelgavas teātrī. R., 1940, 75. lpp.) E.Līcīte tēloja mis Čiltenu O.Vailda «Ideālajā vīrā» un Sesiliju komēdijā «Cik svarīgi būt nopietnam», viņa bija Bianka V.Šekspīra komēdijā «Spītnieces savaldīšana», Franciska G.Lesinga lugā «Karavīra laime». Taču īpašu popularitāti E.Līcīte iemantoja operetēs, kur viņa tēloja tā saucamās subretes – jautrās, šķelmīgās, otrās mīlētājas –, un no aktrises tā vien staroja dzīvesprieks un jautrība. E.Līcīte spēlēja ļoti nepiespiesti un dabīgi. Viņa dziedāja Lia Sanas lomu P.Abrahama operetē «Pavasara mīla», bieži parādījās F.Lehāra operetēs. Atceros viņu kā Žuljetu «Grāfā Luksemburgā», Jolantu «Čigānu mīlā», Bellu «Paganini». O.Štrausa operetē «Valša sapnis» E.Līcīte bija princese Helēna. Sagadījās tā, ka operešu izrādēs galvenās varones allaž tēloja un, protams, arī dziedāja Ērika Prindule, bet viņai līdzās allaž bija jautrā un asprātīgā Elvīra Līcīte. Jau pēc viņas nāves Ērika Prindule kādā vēstulē par savu kādreizējo darba kolēģi rakstīja jaukus, sirsnīgus vārdus: «Viņa bija ļoti muzikāla, ar skaistu ārieni, temperamentīga, un es nezinu nevienu citu aktrisi, kas subretes lomas spēlētu šarmantāk par Elvīru Līcīti. Dzīvē Elvīra bija jokdaris, viss, ko teica un stāstīja, viņas interpretācijā tika pabeigts ar smaidu un smiekliem. Elvīra Līcīte bija lieliska aktrise, un Jelgavas teātris bija lepns uz viņu.» (Vēstule V.Hausmaņa arhīvā 1992. gada
2. martā.)
Rūdis un Joske
1940./41. gada sezonā Elvīra Līcīte nonāca Liepājas teātrī, kur viņa nospēlēja dažas lomas toreizējā padomju repertuārā. Viņa bija Ksenija B.Lavrenova lugā «Lūzums» un Vaļa A.Korneičuka «Platonā Krečetā». Taču, tikko pirmais padomju okupācijas gads bija beidzies, Elvīra Līcīte, atgriezusies Jelgavā, notēloja Otīliju Klamroti, taču šo viņas lomu neatceros. Diemžēl darba gaitas Jelgavā pārtrūka, 1944. gada vasarā steigā pilsētu vajadzēja atstāt. Tur palika viss, arī foto uzņēmumi, kas liecināja par Elvīras Līcītes lomām. Nebija vairs nekā – ne dzīvokļa, ne iedzīves, ne mantas, ne teātra. Dzīvesbiedrs J. Grebzde kādā vēstulē rakstīja: «Visas viņas fotogrāfijas un foto albumi, un citas mantas aizgājuši bojā lidmašīnu nakts uzlidojuma laikā.»
Pa bēgļu lielceļiem Elvīra Līcīte nonāca līdz Dienvidvācijai, kur Eslingenā jau darbojās Latviešu teātris. Tam bija ļoti vajadzīga aktrise bērnu lomām, tālab eslingenieši uzaicināja Elvīru Līcīti. Viņa piekrita un uz vairākām sezonām kļuva par Eslingenas Latviešu teātra aktrisi. Elvīra Līcīte nospēlēja divas zēnu lomas: pārvērtās Rūdī R.Blaumaņa «Skroderdienās Silmačos» un Joskē «Trīnes grēkos». Taču aktrisi režisori iesaistīja arī citās lomās. R.Blaumaņa komēdijā «No saldenās pudeles» viņa atveidoja Mariju, saņemdama draudzīgus atzinības vārdus no rakstnieka Pētera Ērmaņa, kas pavisam nelielā avīzītē «Vircburgas Latviešu Vēstis» 1946. gada 25. martā rakstīja: «Elvīras Līcītes Marijai papilnam ārējā daiļuma, tēlojumā iecietīgas jaukas nebēdnības un dzīvuma.» Eslingenā E.Līcīte vēl notēloja Laimu J.Lejiņa lugā «Nebrauc tik dikti» un nelielo fon Kaina kundzes lomu M.Zēnerta komēdijā «Minhauzena precībās».
No skatuves – dzīvē
Un tad manas brīnišķās jelgavnieces – aktrises ceļš pārtrūkst. Par to viņas vīrs Jānis Grebzde rakstīja: «Pirms emigrācijas sākuma Elvīrai bija dažas lomas toreizējā Latviešu teātrī Eslingenā Vācijā. Ar to arī viņas teātra gaitas patiesībā izbeidzās, ja neskaita vienu amatieru trupas izrādi piecdesmitajos gados Monreālā. Es arī tagad vairs neatceros, kas tā bija par lugu.» Kādā citā vēstulē J.Grebzde gan piemin, ka Monreālā notikusi A.Brigaderes lugas «Kad sievas spēkojas» izrāde un tajā piedalījusies E.Līcīte. Teātra rosmes ziņā Monreāla diemžēl bija neizdevīga pilsēta.Tur nonāca pavisam nedaudzi latviešu aktieri, kādu laiku teātrinieku centrs bija aktrise Irma Graudiņa, taču tad viņas vīrs arhitekts Klinklāvs saņēma izdevīgāku piedāvājumu Amerikā un no Monreālas viņi atvadījās. Sveikas šai pilsētai teica arī I.Graudiņa.
Elvīras Līcītes ikdiena Kanādā nepavisam nav bijusi rozēm kaisīta. Jānis Grebzde par to laiku atceras: «Elvīrai, vismaz no sākuma, gāja diezgan grūti, kā jau lielākai daļai latviešu emigrantu. Sākumā viņa strādāja kā kalpone kādā mācītāja ģimenē, tad palīgmāsa tuberkulozes slimnīcā un pēc attiecīgu kursu beigšanas kā zobārsta asistente.» (Vēstulē 1992. gada
20. aprīlī.)
Pienāca 1991. gads, kad no Ērikas Prindules saņēmu bēdīgu ziņu: «..mirusi Elvīra Līcīte, lieliska aktrise, operetēs spēlēja visas subretes. Viņa dzīvoja Monreālā, un mēs sarakstījāmies pēdējo reizi 1990. gada Ziemsvētkos, kad kartiņai pievienoto vēstulīti vairs nav varējusi nobeigt, to pabeidza viņas vīrs. Mēs viņu saucām par Līčuku, bija jauka, laba kolēģe, gandrīz vienmēr spēlējām tanīs pašās lugās, sevišķi muzikālajās. Viņa esot turējusies braši līdz pēdējam elpas vilcienam.» (Vēstulē 1991. gada 23. aprīlī.)
Vēl pāris rindas no Jāņa Grebzdes vēstules: «Pēdējos pāris gados viņa pamazām sāka zaudēt atmiņu un negribēja, ka citi to zina, bieži vien izvairījās atbildēt pa telefonu.» (1992. gada 9. martā.)
Un tad pēdējā ziņa: «Viņas pelnu urna ir apglabāta «Mount Royal» kapsētā, skaistākā kapsētā Monreālā, gandrīz kā parkā…» (1992. gada 9. martā.)
Monreālas skaistākajā kapsētā atrodas urna ar jelgavnieces Elvīras Līcītes pelniem. Manu mīļo, daiļo dāmu pelni izkaisīti visā pasaulē…
