25. janvārī Jelgavas kultūras namā folkloras pasākumu ciklā «Ciemos pie «Dimzēna»» dziedāja un savus piedzīvojumus stāstīja «Suitu sievas».
25. janvārī Jelgavas kultūras namā folkloras pasākumu ciklā «Ciemos pie «Dimzēna»» dziedāja un savus piedzīvojumus stāstīja «Suitu sievas».
Sila, sila man sirsniņa,
Šos ļautiņus ieraugot.
Šādiem vārdiem suitietes sāk savu apmēram stundu garo priekšnesumu, kurš Jelgavā neskan pirmo reizi, taču kopš pēdējā apciemojuma jau pagājis ilgs laiks. Tāpēc skatītāju bija daudz, gan «Dimzēna» ļaudis, gan skolēni, gan citi interesenti.
«Suitu sievas» dzied jau kopš 1924. gada, kad Ludis Bērziņš uzaicinājis grupu suitu dziedāt Rīgā. Visu šo laiku dažādos sastāvos suiti dziedāšanu turpinājuši, kļūstot par vecāko etnogrāfisko ansambli Latvijā. Sievu grupa nav noslēgta, laikam ritot, ansamblī ienāk jaunas dziedātājas, vecās aiziet aizsaulē, un kopa dzīvo savu dabisko dzīvi.
Lai ar veca palikusi,
Visur gāju dziedādama.
Pirms kāda laika, kad vairums dziedātāju bijušas jau krietni gados, ļaudis pieklājīgi prasījuši, cik tad nu ilgi viņas vairs vilkšot. Bet tagad, kad līdzās māmuļām ansamblī dzied arī jaunākas meitas un sievas, šķiet, ka suitietes neparko nepadosies laikam. Dažām tā ir jau ģimenes tradīcija.
Vecākajai dziedātājai, kas bija palikusi mājās, drīz apritēs 85 gadi.
Suiti agrāk mēdza dziedāt katrās kāzās, vajag tik, lai būtu kāda saucēja, locīt var jebkura. Tagad, kad suitos kāzas sen nav svinētas, suitietes dara lielu un labu darbu, saglabājot savas tradīcijas. Meldiņus ņem no Melngaiļa un Vītoliņa pierakstītajiem, no vietējās krājējas Marijas Porziņģes apcirkņiem un arvien atrod ko jaunu vai labi aizmirstu veco.
«Suitu sievas» visiem saistās ar «kreftīgajām» apdziedāšanās dziesmām, taču repertuārā ir ne mazums tautasdziesmu un ziņģu, gan divbalsīgās liriskās, gan pa kādai straujai ar piedziedājumu «zo, zo, opapā».
Vai dzērusi, nedzērusi,
Iet rociņas plātīdama.
Tomēr tieši apdziedāšanās dara suitietes neatkārtojamas. Gan inscenētajā kāzu «dziesmu karā», kur abām nometnēm jāstāv katrai savā galda pusē, lai novērstu starpgadījumus, gan jelgavniekus kaitinot, sievas to dara ar lielu azartu un bez vārda meklēšanas kabatā. Cauri nerātnībām vijas labsirdība, galu galā «mēs labi ļautiņi, jūs arī labi», un to, ka «jelgavnieces priekšu kasa, aiz krūmiem tupēdamas», arī publika uzņēma tikpat jautri. Suitu kāzās gan dažreiz iznācis vienam otru tā sakaitināt, ka teicēja ņemta un pārvilkta pāri galdam.
Mūs’ pusītes dziedātājas
Kā magones grozījās.
Uz suitu apdziedāšanos atbild mājinieki Jelgavas kopa «Dimzēns». Pēc skaita krietni kuplāka, tajā skan arī vīru balsis. Viņus mēs pazīstam, tāpēc zinām, ka ar folkloru viņi nodarbojas brīvajā laikā. Bet suitu sievas, ko redzam tikai sarkanrūtotajās seģenēs, šķiet kā aizlaicīgs latviskuma simbols. Kā tādu viņas izmantotas gan filmās («Pūt, vējiņi!»), gan teātrī («Paši pūta, paši dega» toreizējā Drāmā), gan pagājšgad operā «Rolstein on the Beach» («tur, kur neko nevar saprast», rezumēja «Suitu sievas»). Kopā ar viņām «Liepājas dzintarā» muzicēja repa grupa «Fact». Nesen izdots pirmais disks «Lejaskurzeme» ar suitiešu dziedātajām dziesmām. Suitietes savu misiju apzinās un katru nedēļu cītīgi mēģina.
Ilgu mūžu, labu laimi,
No Dieviņa veselību.
Tā novēl jelgavniekiem «Suitu sievas», un to pašu atliek novēlēt viņām pašām. Un, protams, «Dimzēna» pēcpusdienām, kur 15. februārī viesosies Rīgas «Grodi».
