Ilgi nevarēju nekādi saprast vienu – kāpēc mūsu parlamentā un citās vietās, kur notiek plašas debates, bieži vien tās ievelkas teju dienām un nedēļām ilgi.
Ilgi nevarēju nekādi saprast vienu – kāpēc mūsu parlamentā un citās vietās, kur notiek plašas debates, bieži vien tās ievelkas teju dienām un nedēļām ilgi. Pagājušajā nedēļā diskusijas par grozījumiem Izglītības likumā ilgušas vairāk nekā sešas stundas. Vai tad deputātiem pietrūka vārdu saviem argumentiem? Ilgi vajadzēja rakņāties pa atmiņu lādēm, lai vilktu laukā leksikas pērles? Talkā mūsu parlamentāriešiem droši varētu nākt viena no ES vecbiedriem – Itālijas parlamenta – piemērs. Viņi šādu kāzusu ar milzīgo liekvārdību debatēs atrisināja ar patiesi itālisku šarmu: tika pieņemts speciāls likums, un saskaņā ar to deputāti turpmāk varēs lietot necenzētus vārdus, lai parlamentārajās debatēs pierādītu savu argumentu pareizību. Likumā īpaši uzsvērts, ka turpmāk brīvi varēs lietot vīriešu ķermeņa daļas apzīmējumu, kuru latīņu valodā sauc par, piedodiet, penis. Izrādās, šim vārdiņam ir tik būtiska nozīme itāļu valodā, ka pēc tā un citu krāšņu epitetu legalizācijas parlamenta debašu laiks ir ievērojami sarucis.
Tāpēc iesaku pavisam nopietni apsvērt, vai mūsu Ministru prezidentam nevajadzētu norīkot valodnieku komisiju, kas publiskās diskusijās mēģinātu noskaidrot, kuri no latviešu valodas “biezo” vārdu un teicienu krājuma ir tik būtiski, lai veicinātu likumu taisīšanu arī mūsu Saeimā. Tas vismaz samazinātu laiku, kuru deputāti velta gaisa tricināšanai un savas taisnības pierādīšanai. Piemēram, tricināja, tricināja gaisu, kamēr vajadzēja atzīt, ka studenti, kas strādā algotu darbu un ir nodokļu maksātāji, ir tiesīgi saņemt tādu pašu bezdarbnieka pabalstu kā nestudējoši. Pēc pamatīgām un ilgām diskusijām secināts, ka personām, kas iegūst augstskolas izglītību klātienē kā pilna laika studējošie, ir pilnīgas tiesības uz bezdarbnieka statusu. Beidzot, cerams, ka tiks novērstas pretrunas ar Satversmi. Tikai tā jocīgi iznāk, kad uzzini, kāpēc tā ilgā gaisa tricināšana bija vajadzīga. Izrādās, kā atzina labklājības ministre Dagnija Staķe, grūti būs Eiropai izskaidrot no 15 līdz 25 gadus vecu bezdarbnieku skaita palielināšanos. Tātad tas, ka nonākam pretrunā ar valsts pamatdokumentu Satversmi, nav tik slikti kā tas, “kā izskatīsimies pasaules acīs”. Negribas taču publiski atzīt, ka bezgalīgās izglītības sistēmas reformas un gaisa tricināšana nav atrisinājušas nedz pedagogu, nedz viņu mācāmo finansiālās problēmas.
Pirms mūsu iestāšanās ES gaisu rībināja par to, cik būsim laimīgi, tikuši iekšā šajā veidojumā, cik gatavi tam esam. Tagad izrādās, ka līdz maija sākumam, kad jākļūst par ES pilntiesīgiem locekļiem, diezin vai paspēsim veikt paši savus mājasdarbus. Raugoties Itālijas parlamenta virzienā, uzreiz uzprasās pareizā atbilde. Un vajadzēja tikai reiz nolemt, kuri būs tie pareizie vārdi, kas visu noliks savās vietās. Un nostiprināt tos ar likuma spēku. Piemēram, deputāts A no tribīnes dažos sulīgos vārdos pasaka, kāpēc premjers R ir tāds un šitāds, kāpēc nevar sabikstīt savus ministrus darboties “fiksāk” un produktīvāk. Savukārt premjers R kabineta sēdē tikai pāris vārdos raksturo savus ministrus – kādi viņi ir, šādi un šitādi. Tad arī ministri saviem padotajiem īsos, kodolīgos un likumā atļautos vārdos pasaka, ko par viņiem domā. Un tā līdz pašai apakšai – līdz sētniekam, kura nenoslaucītā iela kavē Latvijas pilnvērtīgo iestāšanos laimīgo tautu savienībā. Produktivitāte tikai augtu, jo kuram gan gribas dzirdēt tos akceptētos trāpīgos vārdus, kādos viņu rosīšanās patiesībā tiek saukta.
