Uzjundot Līvbērzes Kultūras namā tipogrāfijas smaržu, Jelgavas novada Grāmatu svētkos, kas notika oktobra sākumā, ceļu pie lasītājiem sāka grāmata “Šūlmaņu dzimtas hronika”. Tās autors ir Leonards Šūlmanis, savulaik Platones pagasta Stedelnieku saimnieks, kā arī pagasta vecākais. Otrā pasaules kara beigās viņš kopā ar ģimeni devās trimdā. L.Šūlmaņa rakstu darbs tapis, dzīvojot tālu no dzimtenes, un pirmo reizi tika publicēts trimdas latviešu izdevumā “Sirakūzu vēstis”, kas no 1973. līdz 2000. gadam iznāca Sirakūzās viņpus Atlantijas okeāna. Jau vairākus gadus šis Zemgales sendienu stāsts atrodams arī novadpētnieces un bibliotekāres Gunitas Kulmanes blogā, kur ir apkopoti raksti, dokumentu kopijas, kā arī fotogrāfijas par Ūziņu un to apkārtnes vēsturi. Nu ar vietējo lauksaimnieku atbalstu “Šūlmaņu dzimtas hronika” ir iznākusi grāmatā, ko sērijā “Dzimtas romāni” izdevis apgāds “Jumava”.
Grāmata dzimtas romāns vis nav, taču pēc vairāku lietpratēju atzinuma lasās viegli. Vēl atšķirībā no romāna tajā pieminēti tikai reāli lauksaimnieki, uzņēmēji, sabiedriskie un kultūras darbinieki, kā arī vietas – Platone, Lielplatone, Vircava, Ūziņi, Vilce, Kalnamuiža, kā arī Dobele, Jelgava un Rīga. “Es grāmatu neuztveru kā vienas dzimtas hroniku, nē, tā ir izcila aizgājušā laikmeta liecība par mūsu senču dzīvi un apkārtni pirms simts un teju divsimt gadiem,” teic novadpētniece un grāmatas sastādītāja G.Kulmane.
Viņa stāsta, ka darbs pie šīs grāmatas veidošanas sākās 2014. gadā, kad Lielplatones pagasta Lāču saimnieks Jānis Vecmanis uz Ūziņu bibliotēku atveda kādu fantastisku fotogrāfiju, kurā bija redzama Ūziņu ugunsapdrošināšanas biedrības valde savā 50 gadu jubilejā. “Vecmaņa kungs, zinādams manu aizraušanos ar apkārtnes vēstures izpēti, ieminējās, ka viņam mājās ir ļoti interesants atmiņu stāsts, kurš atsūtīts no Kanādas. Tajā esot ļoti daudz par apkārtni. Skaidrs, ka vēlējos to izlasīt. Kad sāku lasīt, ātri vien sapratu, ka atmiņas ir vērtīgas,” atceras G.Kulmane. To, ka materiāls ir grāmatas vērts, apstiprinājis arī vēsturnieks Andris Tomašūns. Tad G.Kulmane ķērusies pie hronikas ievadīšanas savā blogā. Tur to izlasīja un slavēja psihoterapeits Viesturs Rudzītis, novadpētnieks Peters Pauls no Šveices. Tam atzinību izteica arī rakstniece, daudzu kultūrvēsturisku romānu autore Inguna Bauere.
Tomēr par grāmatu šī hronika varēja tapt tikai tad, kad tās izdošanai 2020. gada janvārī atradās vietējo lauksaimnieku ziedojums. Jāpiebilst, ka grāmatā L.Šūlmaņa rakstītajai hronikai pievienots arī viņa radinieces valodnieces Kamillas Šulmanes dienasgrāmatas fragments par dzimtas došanos bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās, kad vienā 28. jūlija naktī Leonards nosirmo. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas to no Kanādas radiniecei Gunai Kokarei atsūtīja Leonarda meita Ērika Zuzanna. Var piebilst, ka trimdā palikušajai Šūlmaņa trīs bērnu ģimenei nebija pēcnācēju, taču radu dzimtas Latvijā turpinās.
Turpinājumā daži fragmenti no jaunās grāmatas. Interesanti, ka jau pirmajā teksta lapā ļoti mūsdienīgi uzmanību piesaista dzimtas sākums no Skulmēnu Dārtas, kas pēc 18. gadsimta “mēra epidēmijas palikuse viena pati Skulmēnu mājās”. No slimībām tiek pieminēta arī tuberkuloze jeb dilonis, ko ģimenē ienesusi kāda sieva no Zīlēniem un kas bija par iemeslu ģimenes iznīkšanai.
Par 1905. gada revolucionāriem Elejā un Vilcē
Kazaki pagājuši Smedēniem garām un aizjājuši uz Elejas muižu. Tā nu tā pirmā revolūcijas sapulce izjukusi.
Vēlāk pāris karstgalvju sadomājuši iet šturmēt Vilces muižu, sadabūjuši sev līdzgājējus un tad gājuši turp. Izrādījies, ka Vilces grāfs ir aizbraucis, un nekāda uzstāšanās nav iznākusi. Daži dūšīgākie uzlauzuši vīna pagrabu, sadzērušies labi vīnu un gājuši mājās.
Vietējo strādnieku nepietika
Bet jau pēc Piektā gada revolūcijas visas svētku svinēšanas sāka pamazām izbeigties, jo saimnieki bija spiesti arvien vairāk ievest svešu darba spēku. Vietējie strādnieki arvien lielākā skaitā sāka aizplūst uz pilsētu, izmācījās par amatniekiem vai uzņēma rentes vietas. Pirmos strādniekus sāka ievest no leišiem, kurus uzņēmīgāki saimnieki, aizbraukdami tur, sarunāja un atveda sev līdz. Ja izdevās sarunāt vairāk strādnieku, tika arī viņu paziņām. Mūsu pagastā braucējs uz leišiem bija Vec-Ērgļu saimnieks Vilsons.
No sākuma leišu strādnieki palika tikai uz pusgadu. Ziemu viņi brauca mājās, lai jau otru gadu paši brauktu uz Latviju darbā. No sākuma bija negals ar viņu gavēņiem un svētkiem, bet vēlāku viņi piemērojās mūsu paražām. Viņi arī sāka palikt darbā pa ziemu, kā arī atveda vienu otru paziņu sev līdzi. Jelgavas Latviešu lauksaimniecības biedrība noorganizēja strādnieku ievešanu no Latgales, to pārstāvji Latgalē sarunāja strādniekus un atveda uz Jelgavu, kur vietējie saimnieki varēja salīgt.
Arī bez sausajām tualetēm
Vēl 19. gadsimta vidū Zemgales laukos saimniekošana un dzīve ir ļoti primitīvas. Ap to laiku sāk mūrēt pirmos skursteņus dzīvojamās ēkās. Līdz tam maizes krāsns bija ļaužu istabā. Pie kurināšanas visa māja piegāja pilna dūmu un vajadzēja atvērt logus un durvis. Kad dūmi izgāja, tad bija istabas atkal aukstas. Ēdieni tika vārīti laukķēķī, un āra durvis turētas vaļā dūmu novilkšanai. Āra durvis bija divstāvu, pie dūmu izlaišanas atvēra tikai augšējo daļu, tā aizsprostojot cūkām un suņiem iekļūšanu mājā.
Cūkas parasti pa dienu tika laistas ārā, lai pašas meklē sev barību. Tās arī izpildīja sanitāru vietu, tīrot ēku aizmugurē, kur ļaudis gāja kārtot savas personīgās vajadzības. Atejas sāk parādīties tikai 20. gadsimta sākumā, kad sāka būvēt dēļu būdas virs bedrēm.Apgaismošana tanīs laikos bija vienīgi ar skaliem, kuri tika plēsti ziemas vakaros no priežu un egļu šķilām, sasieti buntēs un vasaru samesti dīķī, lai izvilktu sveķus, tad žāvēti un nolikti lietošanai ziemai. Istabā skalus parasti turēja uz krāsniņas. Tā sagatavoti skali dedza gandrīz bez dūmiem ar gaišu liesmu.
Ap divdesmitajiem gadiem viens otrs saimnieks sāk lietot pašlietas vēršu vai aitu tauku sveces, gan tikai paši savos kambaros un vējlukturos pie lopiem iet. Vējlukturi bija skārda četrkantīgas kastītes ar stiklu katrā pusē un apakšā ierīkotu svečturi, augšgalā bija ierīkots gaisa pievads un stiepule priekš nešanas. Tādus lukturus saimniecībām pagatavoja uz vietas apkārt staigājoši žīdu klempneri.
Starp 1880. un 90. gadiem parādās pirmās pirktās sveces un petrolejas lampas. Līdz sveču parādīšanās laikam lopus kopa tik pa dienas gaismu, jo ar skaliem jau nevarēja kūtis apgaismot.
Tā kā zirgi bija jākopj arī naktīs, tad virs zirgu redelēm griestos bija ierīkoti caurumi, pa kuriem iebāza barību tieši redelēs arī pa tumsu. Dienā jau tika barība novietota pie katra cauruma, lai pa tumsu būtu vieglāki sataustīt. Dažās saimniecībās vēl līdz pēdējam laikam tāda zirgu ēdināšanas ierīce bija uzglabājusies.
Visi ēda no vienas bļodas
Govis tanīs laikos sēja valgos vai vēlāku ķēdēs gar kūts sienām, liekot barību tieši uz mēsliem govīm priekšā. Turpat arī ir noliktas koka siles, no klučiem dobtas, govju dzirdināšanai. Citās saimniecībās govis tika dzītas vienreiz dienā pie akas nodzerties, ko šur tur piekopj vēl šo baltu dienu. Mājās, kur aku nebija, lopus dzirdīja pie dīķiem, un ziemā vajadzēja lopus dzīt uz kaimiņu mājām, kur bija aka.
Aku rakšana toreiz bija viena no grūtākām problēmām saimniecībā. Tanīs laikos akas raka ar rokām, jo citādus veidus nepazina. Tās bija laimīgas mājas, kurās uzraka ūdens āderi. Tādēļ arī viss vairums māju bija saceltas gar upēm un strautiem. Tikai vēlāk, aku rakšanai uzlabojoties, varēja pārcelties uz saimnieciski izdevīgāku vietu. Dīķi bija katrā saimniecībā, jo tos vajadzēja lopu dzirdīšanai un linu mērcēšanai, un arī ugunsgrēka gadījumā. Katrā mājā bija viens līdz četri dīķi.
Lopkopība bija pavisam bēdīgā stāvokli, jo govis visu ziemu tika barotas tikai ar rijā žāvētiem salmiem un pelūm. Siens tika taupīts zirgiem un aitām, āboliņa nebija nevienā saimniecībā. Ja iznāca arī govīm drusku siena, tad to piekratīja klāt salmiem, iztaisot tā saucamos “kračus”. Siens tika plūkts no riņķa ar rokām vai ar koka ķeksīšiem, tos grūžot riņķī un sienu raujot ārā. Pie tādas plūkāšanas sienam visas lapiņas un ziedi nobira. Šis pabiras dabūja aitas, kas arī tika no zemes ēdinātas.
Dažu labu reizi, neražas gados, lai izglābtu lopus no bada, bija pat jāķeras pie salmu jumtiem. Labi bija tām saimniecībām, kas bija mežu tuvumā, jo tās jau agrā pavasarī dzina govis uz mežu, kur tās plūca veco kūlu. Dažā labā saimniecībā govis bija pavasarī cilājamas, jo bija tā nomitušas, ka vairs nespēja pašas piecelties.
Kamēr govis no ziemas badošanās atkopās, bija jau Jāņi klāt, un līdz augustam bija viss noganīts un govīm vairs netika pilni vēderi. Pie tāda stāvokļa piens un sviests iznāca dažus vasaras mēnešus, un citu laiku vajadzēja iztikt ar putrām un zupām.
Ar gaļu jau nu arī bija, kā bija. Vasarā tad nu visgardākais ēdiens bija ķērnespiens ar iedrupinātu biezpienu un sviests ar maizi klāt. Vasarā tika vārīta arī skābā putra. Ziemu govis bija ciet, un vajadzēja iztikt pilnīgi bez piena. Galvenā tauku zupa ziemā bija tā saucamā “iešnavu” putra. Šī putra tika gatavota no putraimiem un ūdens, kurai pielika drusku dūmos žāvētu cūku tauku, kas bija dzelteni un ļoti negaršīgi.
Ēdieni vispār bija ļoti vienkārši un vienmuļi, tie sastāvēja galvenām kārtām no šķidrām un biezām putrām. Gaļu pazina tikai vārītu, jo nebija ne plīts, ne cepeškrāsns. Tēju un kafiju nepazina. Svētkos vārīja skābus kāpostus ar gaļu un izcepa rupjas kviešu karašas, jo kviešus sēja mazā mērā un tādēļ arī tie tika reti izlietoti ēšanai. Vēlāk kā liels lepnums skaitījās rīsu zupa ar ogām, ko gan lietoja tikai augstos svētkos. Sāk arī parādīties siļķes, kuras tiek ļoti skopi dalītas. No tiem laikiem ir palicis teiciens “Pieci pie siļķes, ganam aste”.
Ēšanai lietoja koka karotes un koka spainīšus, un muldiņas. Pieaugušiem vīriešiem bija savi atvāžamie naži. Maize bija lielā godā un tika no saimnieka vai, kur saimnieks ēda atsevišķi, no lielā puiša katram iedalīta un nogriezta. Ja kādam kāds kumoss nokrita zemē, tad tas tika noskūpstīts, ar to atvainojoties par tādu grēku, kas pret maizi notiek. Visi ēda no viena spainīša, katrs pēc kārtas ielaižot savu karoti spainīti, par kārtību gādājot saimniekam vai lielajam puisim. Kas neieturēja savu kārtu, dabūja ar karoti pa pieri, ko visbiežāk izpelnījās ganu zēns, kurš, nevarēdams sagaidīt savu kārtu, mēģināja iešaut savu karoti ārpus kārtas spainītī.
