Ikviens jelgavnieks aicināts izbaudīt plakātistu asās mēles līdz 21. maijam.
Raksta nosaukums nav autora asprātības iemiesojums. Tas radās gluži dabiski – galerijā «Suņa taka» apskatāma plakātu mākslinieku apvienības «Suņa sirds» darbu izstāde. Kā redzat, nosaukums iznācis visai triviāls.Šoreiz mazākaDaudzi droši vien atcerēsies šīs apvienības lielisko darbu skati, kas pirms vairākiem gadiem bija skatāma Valdekas tirdzniecības centra tukšās veikala telpās. Kaut arī šoreiz izstāde ir krietni mazāka, taču tikpat lieliska savā mākslinieciskajā un idejiskajā spēkā kā iepriekšminētā. Arī autoru ir mazāk, tikai astoņi – starp tiem bijušais jelgavnieks Egils Vītols, bet visvairāk plakātu izstādē eksponē joprojām mūsējais Guntis Svikulis.Patlaban tikpat kā visu plakātu telpu aizņem tirdzniecības, kultūras sarīkojumu un retāk politiskās reklāmas plakāts. Tie visi kaut kur aicina, informē, piedāvā. Trūkst ļoti būtiska – sociālā – plakāta. Paldies Dievam, kopš 2002. gada šajā mākslas nozarē situācija mazliet mainījusies. Jaunu pāri par 20 vienādi domājošu mākslinieku grupa sanāca kopā, lai atjaunotu šo plakātu žanru, kas «aicina uz patstāvību – domāt, apšaubīt autoritātes, saskatīt melus un sazvērestības» un «visu, ko izsmej kā stulbu un nelietīgu, parāda, dažkārt pārspīlējot līdz karikatūrai» (no «Suņa sirds» manifesta). Domāju, ka ikviens piekritīs – šāds plakāts ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, «jo bez opozīcijas pozīcija degradējas» (turpat).Sociālais plakāts, kā jaušams, ir īpašs ne vien mērķu, bet arī izteiksmes un iedarbības līdzekļu dēļ. Vispirms, kā to plakātisti pauž savā dokumentā, brīvs un neatkarīgs no politisko partiju un citu varasvīru naudas maisa biezuma. «Plakāta autors uzspļauj aizliegumiem un saka cilvēkiem to, kā viņš visu redz un ko citi varbūt nav pamanījuši vai izliekas neredzam,» lasām manifestā.Dziļāk domājoši, tālāk redzošiPlakātisti dzīvo to pašu dzīvi, ko mēs. Vienīgi viņi ir asredzīgāki, dziļāk domājoši, tālāk redzoši. Var jau būt, ka viņi arī kļūdās (kurš nekļūdās?), bet viņi saredz aktuālās problēmas, kas stindzina mūsu dzīvi, iekšējo brīvību un fizisko pastāvēšanu.Sacīto varam pārbaudīt izstādē «Suņu takā». Tēmas ir dažādas – dabas aizsardzība, cilvēku aizplūšana uz svešām zemēm, lai nodrošinātu iztiku, politisko partiju darbības asa un nesaudzīga kritika, bērnu tiesību aizsardzība, ģimene, citādi domājošo pastāvēšanas tiesības, nacionālais patriotisms un citas. Dabiski, ka patlaban, kad mums apkārt tik daudz informācijas, košu reklāmu, vairs nevar runāt mierīgā balsī. Plakātu māksliniekiem jāatrod tādi līdzekļi, kas «sistu» mums pa acīm un prātu, lai mēs saprastu situācijas dramatismu. To var darīt visādi – kā Māris Subačs, kurš filosofiskas ievirzes tekstu, gandrīz sentenci, papildina ar naiviem zīmējumiem. Savukārt E.Vītols bieži izmanto tekstu, kuru ar šrifta lielumu un krāsu kontrastu pirmēji deklarētos vārdus pavērš gluži citā virzienā, kā plakātā «Kur viņi ir? Vīri Latvijā!», atbilde atrodama turpat – «Īrijā». Taču var bliezt nekautrīgi, asi, brīžiem parupji, bet tāpēc iedarbīgi, kas raksturīgs daudziem G.Svikuļa darbiem, piemēram, «Latvijas Saeimas deputāta sveiciens tautai», vēl spēcīgāk un izaicinošāk kā plakātā «Tikpat īsts, cik īsti ir politiķu solījumi?», kas varbūt nav pieņemams tikumīgākai būtnei. Lai kā, bet G.Svikulis prot atrast ietilpīgus un trāpīgus tēlus, kas izraisai pretreakciju. Tas ir arī plakāta vistiešākais uzdevums.Dziļš satursBez šaubām, ir autori, kuru darbiem ir ļoti dziļš saturs. Lūk, Armanda Ērgļa plakāts «A senci gaidījāt?», kas nav vērsts tikai pret tēviem, kuri pamet bērnus. Saturs ir ļoti daudznozīmīgs. Mākslinieks runā par alkohola postošo iedarbību uz cilvēku (tēvu), jauniešiem – mūsu genofondu (latviešu tauta nodzeras!), par valodu (mazais «nevārdiņš» «a» jau vēsta par krievu un pastarpināti par jebkuras citas valodas it kā nevainīgo iespraukšanos mūsu ikdienas leksikā, bet īstenībā tas vēsta par mūsu nacionālās pašapziņas trūkumu). Nacionālais jautājums no cita aspekta ļoti spēcīgi ieskanas Artura Bērziņa darbā «Mūsu brīvība mūsu rokās».
