Ne tikai mēs esam pelnījuši tieši tādu valdību, kāda mums ir. Tā tas ir visās valstīs, kur kārtību nosaka ar vismaz šķietami demokrātiskiem paņēmieniem. Arī Krievijā.
Ne tikai mēs esam pelnījuši tieši tādu valdību, kāda mums ir. Tā tas ir visās valstīs, kur kārtību nosaka ar vismaz šķietami demokrātiskiem paņēmieniem. Arī Krievijā.
Kaimiņvalstī pagājušajā svētdienā notikušās Valsts domes vēlēšanas šo apgalvojumu visnotaļ apstiprina: lielākie noteicēji būs tie spēki, kas ir neierobežoti uzticīgi Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Tās esot ne vairāk par sešām politiskajām partijām (kas pārvarējušas liktenīgo piecu procentu barjeru) no 23.
Tie, kas bija prognozējuši Putinam uzvaru, nebija kļūdījušies: kārtējo reizi “nostrādāja” Krievijā tradicionālā pieeja pirmsvēlēšanu kampaņu rīkošanā, kur kā galvenās plakātu un reklāmas rullīšu tēmas atkal dominēja prasība “ieviest kārtību”, “sodīt valsts mantas izlaupītājus” un “kara kurinātājus”. Pēdējais lozungs bija samērā atjautīgi un veikli tēmēts eksprezidentam Borisam Jeļcinam, trāpot uzreiz diviem zaķiem. Pirmkārt, tādā veidā atbildība par notiekošo Čečenijā tika novelta no pašreizējās elites pleciem uz it kā konkrētu personu. Otrkārt, pašreizējie lielvalsts stūrmaņi vienkāršās sabiedrības daļas acīs kaut tādā veidā, tomēr izcēlušies kā “atklāti ļaudis”, kas nebīstas nosaukt vainīgos un vērsties pret viņiem.
Jau kopš literatūras klasiķa Šaltikova – Ščedrina laikiem zināms, ka Krievijā ir vispacietīgākie un arī visnaivākie cilvēki. Viņiem var iestāstīt neiedomājami daudz puspatiesības un pat klaju melu – ja tiem pievienos dažas maģiskas frāzes (piemēram, “kārtībai jābūt”, “visu var paciest, kaut tikai nebūtu karš” un līdzīgas atkarībā no mērķauditorijas), un šos vārdus vēl pastiprina ar varoņdzērienu degvīnu. Nezinu, kā pagājušajā svētdienā balsošana notika tādās attālās Sibīrijas pilsētās kā Nojabrska vai Saleharda (tas ir, vai “mazo ziemeļu tautu pārstāvjus” pie urnām ievilināja tāpat kā gaišajos komunistu laikos pirms gadiem divdesmit – ar vārītu brieža gaļu, spirtu un odekolonu hantu un mansu mīļotajām sievām), bet civilizācijas vairāk skartajās pilsētās vēlēšanu iecirkņos tāpat kā tajos tālajos gados gāja vaļā ermoņiku mūzika un glāžu šķindoņa bufetēs.
No paša agra rīta vēstis par vēlēšanu norisi Tālajos Austrumos gan nebija diezin cik līksmas: starptautiskais kanāls “Euronews” ziņoja, ka pēc rīta puses rezultātu provizoriskas apkopošanas vēlēšanas Krievijas Tālajos austrumos varot uzskatīt par “notikušām”, jo pēc likuma esot jau gana ar ceturtdaļu vēlētāju.
Pašā Maskavā vēlētāju aktivitāte bijusi lielāka. Saprotams, jo šai dienā taču vai ikviens varēja būt klāt Žirinovska kunga kārtējā skandāliņā. Citi izklaidējās, vērojot Krievijas premjeram Kasjanovam mestās olas trajektoriju. (“Arī tas ir demokrātijas apliecinājums,” teica premjers; tomēr “disidenti” arestēja.) Daudz ziņkārīgo bija sapulcējies iecirknī, kur viens no pirmajiem balsot ieradās V.Putins. Tik agri doties pie vēlēšanu urnas šai valsts pirmajai ģimenei licis priecīgs notikums: tieši tobrīd apbērnojusies Putinu iemīļotā labradora sugas kuce, astoņi kucēni jau ieraudzījuši dienas gaismu, bet dzemdības turpinoties… Tad nu starp astoto un devīto kucēnu iznācis laiks iegriezties balsotavā. It kā starp citu. Un jau iepriekš nesatricināmi pārliecināts par to, ka viņam nāksies vēl vienu termiņu vadīt milzīgo valsti, kur tik ļoti trūkst “dzelžaina tvēriena”.
Starp citu, tā uzskata ne tikai Krievijā. Varas centralizācija ir mūsdienu tipiska iezīme. Palūkosimies uz Bušu ASV vai uz Repši Latvijā. Zināma līdzība ir. Neatkarīgi no tā, vai jūtamies to pelnījuši.
