Beidzoties darba dienas rūpēm, jelgavniekam sirds tā vien tīko izlocīt kājas un pagalmā ieelpot pavasara novakares spirgto gaisu, ziedošo krūmu un puķu smaržu.
Beidzoties darba dienas rūpēm, jelgavniekam sirds tā vien tīko izlocīt kājas un pagalmā ieelpot pavasara novakares spirgto gaisu, ziedošo krūmu un puķu smaržu.Diemžēl Jelgavas centrā grūti atrast pagalmu, kur automašīnu izdangātie ceļi un celiņi ļautu bez bažām nodoties nesteidzīgai pastaigai.
Arī ielas pusē zaļu zālienu un dzīvžogu kļūst aizvien mazāk, tos upurē namu pirmajos stāvos izvietoto veikalu noejām un uzejām, betona bruģa klātnēm. Tīkamāku pastaigas vietu atliek meklēt nomaļākā privātmāju mikrorajonā, piemēram, Skolas, Pavasara, Zirgu, E.Dārziņa, Madaru vai Jasmīnu ielā, kur pārsvarā ir nesen atjaunotas vai gluži no jauna celtas, labi koptas savrupmājas. Sajūsmu raisa rūpīgi koptie zālieni, izravētās narcišu, tulpju un hiacinšu dobes. Un tikai vietām pavīd kāda pamesta bezsaimnieka būve. Taču netrūkst arī greznu īpašumu, kurus skauj pamatīgs, cilvēka stāva augstuma žogs, aiz kura zobus atņirdzis sirdīgi rej mājas sargs. Neatkarīgi no suņa vecuma, apmēriem un piederības ciltsrakstiem saceļas pamatīgs tracis, sākas sacensība riešanā, kas pārņem visu kvartālu. Tālab garāmgājējam iznāk nokļūt gluži vai satrakotu dzīvnieku fermā. Ļoti iespējams, ka vieni namīpašnieki suni tur patiesas dzīvnieku mīlestības vadīti, citiem tas ir prestiža lieta, taču vairums, šķiet, ne bez pamata rūpējas par savu un savu īpašumu drošību. Cik iznācis svešās zemēs būt, neko tādu nav gadījies redzēt. Tur īpašumus galvenokārt cenšas norobežot ar neuzkrītošu dzīvžogu un arī suns pagalmā ir visai reti. Savukārt lielpilsētās daudzdzīvokļu namu priekšā, ielas un trotuāra malās ir visai maz zālienu, zaļojošu augu, jo dominē braucošas vai stāvošas automašīnas. Taču tur veikaliem preces pieved nakts vai agrās rīta stundās un gluži vai ar šampūnu mazgā ietves. Toties brīvos brīžus iedzīvotāji netraucēti vada izcili koptos un labiekārtotos pagalmos. Saticis kādu tautieti, kas ieprecējusies Dānijā, vaicāju, kas viņai šķiet pats pievilcīgākais šajā zemē. Brīdi padomājusi, viņa bilda, ka drošības izjūta. Tur iedzīvotāji vēlā rudenī velosipēdu pieslien pie atpūtas mājiņas stūra un pavasarī tur to arī atrod – pilnīgā braukšanas kārtībā. Bet pilsētas dzīvoklī, vakariņojot un gulēt ejot, logu aizkarus un žalūzijas neaizver. Ziņkārīgi vai ļauni acu skatieni mājokļos tur nelūkojas. Vēl vairāk, aizejot uz darbu, mājas ārdurvis paliek neaizslēgtas…
